Pēc Izraēlas un Jūdejas valstu iznīcināšanas ebreju pravietim Danielam Dievs bija devis atklāsmi par četrām varām (jeb impērijām), kuras valdīs pār pasauli. Bet nāks laiks, kad visa vara tiks nodota Izraēla ķēniņa Dāvida pēctecim, Cilvēka Dēlam, kura rokās šī vara paliks uz mūžīgiem laikiem. Viņš nostiprinās Dieva valstību virs Zemes, kuru nespēs iznīcināt nekāda pretvara. Taču pirms šī notikuma Dievs sūtīs vēl kādu cilvēku, kura uzdevums būs sagatavot ceļu (jeb apstākļus) Izraēla Ķēniņa atnākšanai. Uz šādu Dieva plānu deva mājienu vēl Jesaja:
Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: “Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam! Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi.” (Jesajas 40:3-5)
Vēlākā laikā šo redzējumu papildināja arī pravietis Maleahijs: “Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!” saka Tas Kungs Cebaots. … Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” (Maleahija 3:1,23-24)
Un Romas imperatora Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā, kad Jūdejā valdīja Hērods Lielais, Dieva dotais pravietojums sāka piepildīties. Pie priestera Caharijas no Ārona cilts ieradās eņģelis Gabriels un pavēstīja, ka priestera sievai Elizabetei dzims dēls, kas ir izredzēts sagatavot Kunga atnākšanai padevīgus ļaudis. Viņš ies Elijas garā un spēkā, un piegriezīs tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām (Lūkas ev. 1:17). Pēc Jāņa dzimšanas arī viņa tēvs Caharija pravietoja par viņu: „Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ …” (Lūkas ev. 1:76-78). Līdz ar to sākās jauns posms Dieva plānā attiecībā uz cilveci.
Romas imperatora Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā Dieva vārds nāk pār Jāni un līdz ar to sākas viņa misija. Jānis nāk pie Izraēla ar jaunu atklāsmi par Dieva valstību. Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.” (Mateja ev. 3:1-3). Tātad, Jānis pasludina, ka laiks ir piepildījies un Dieva valstība* ir atnākusi, un ka tas vairs nav notikums kaut kādā tālā nākotnē. Attiecīgi, tas liek šīs vēsts klausītājiem pienācīgā veidā sagatavot sevi šim notikumam. Dieva nepastarpināta un taisnīga valdīšana nav savienojama ar Viņa valstības pavalstnieku dzīvošanu grēkā. Bet tajā pat laikā grēcinieki paši savā spēkā nespēj atgriezties no grēkiem t.i. atbrīvoties no grēka varas sevī. Un te Jānis piedāvā iespēju grēku piedošanu saņemt ne ar pienesamiem dedzināmajiem upuriem, kā to nosaka Mozus bauslība, bet gan caur grēku nožēlas kristību – grēku izsūdzēšanu un pagremdēšanu ūdenī. Bet šī kristība un grēku piedošana vēl nenozīmē pilnīgu pestīšanu jeb izglābšanos no Dieva dusmības. Jānis māca, ka ir vajadzīga pilnīga dzīvesveida izmaiņa.
Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai? Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu! – Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus! Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī.” (Lūkas ev. 3:7-9)
Nevienu cilvēku neglābs viņa piederība Ābrahāma dzimumam vai apgraizīšana. Ja koks nenesīs labus augļus, tas tiks nocirsts un sadedzinats. Tātad, cilvēkiem būs jādzīvo savādāk, nekā tie dzīvoja līdz šim. Savā dzīvē ir jāpiepilda visu Dieva taisnību. “Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat.” “Neņemiet vairāk, kā jums nolikts.” “Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.” (Mateja ev. 3:11,13,14) To diktē Dieva valstības atnākšana. Jānis var atklāt cilvēkiem to, ko Dievs vēlas no tiem, tomēr viņš nespēj palīdzēt cilvēkiem šīs prasības piepildīt savā dzīvē.
Un tad Jānis nāk ar vēl vienu Dieva valstības atklāsmi. “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” (Marka ev. 1:7-8) Šeit Jānis pravieto par kāda spēcīgāka Glābēja drīzu atnakšanu, kas viņus var glābt no nespējas darīt savu dzīvi tīkamu Dievam, tos kristot ar Svēto Garu, un dodot tiem šo spēju patiesi atgriezties no saviem grēkiem un dzīvot svētu, Dievam tīkamu, dzīvi. Turklāt, Jānis apzinās sevī Dieva dotu uzdevumu šo cilvēku atrast un atklāt to tautai. Un, kristot Jordānas ūdenī nācarieti Jēzu, Jānis šo savu misiju izpilda:
Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā. Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.” (Marka ev. 1:9-11)
Es Viņu nepazinu; bet, lai Viņš kļūtu zināms Israēlam, tāpēc es nācu, kristīdams ar ūdeni.” Un Jānis liecināja, sacīdams: “Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa. Es Viņu nepazinu, bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Viņš, kas kristīs ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls.” (Jāņa ev. 1:30-34)
Tātad, Jānim bija dota atklāsme, kā uzzināt nākamo Mesiju un kristīšanas laikā atklājas, ka šis Glābējs ir Dieva Dēls. Līdz ar to Jāņa Kristītāja misija tika paveikta. Pasaulei tika darīts zināms tās Glābējs un Kungs, kurš iedibinās jaunu sabiedrību, kas dzīvos Dieva valstībā gan šeit uz Zemes, gan debesīs. Un Jēzus Kristus valstībai nebūs gala.
Jēzus kristībā notiek vēl kāda garīga darbība. Jānis, būdams Caharijas un Elizabetes dēls no Levija cilts, pārstāvēja Ārona kārtu, kurai bija Dieva dots mandāts pildīt priesterības funkcijas priekš Dieva tautas. Ne vienai citai Izraēla ciltij šādas funkcijas nebija dotas. Savukārt, Jēzus bija no Jūdas, nevis no Levija cilts, un nekādas priesterības funkcijas nedrīkstēja pildīt. Bet Jēzus kristīšanas laikā no Jāņa pēc Ārona kārtas priesterības funkcijas tiek nodotas Jēzum pēc Melhisedeka kārtas. Un šeit piepildās Dieva dots apsolījums, kas minēts 110. psalmā, ka Dievs vienā personā apvienos gan valdnieka, gan priestera funkcijas. Līdz ar to Jēzum kā priesterim tiek atvērtas durvis kļūt par sarpnieku starp Dievu un cilvēkiem, un slēgt Jaunu derību ar Dieva tautu vairs ne ar upurējamo lopu, bet Viņa paša asinīm.
Neilgi pirms Jēzus krustā sišanas notiek zīmīga saruna starp Jēzu un augstajiem priesteriem: Un notika, kad Viņš kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem un jautāja Viņam: “Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?” Bet Viņš tiem atteica: “Arī Es jums vienu vārdu vaicāšu: sakait man, Jāņa kristība – vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?” Bet tie savā starpā sāka spriest: “Ja mēs teiksim: no debesīm, – Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, – visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.” Un tie atbildēja: “Mēs nezinām, no kurienes.” Tad Jēzus viņiem sacīja: “Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es šīs lietas daru.” (Lūkas ev. 20:1-8) Augstajiem prieseriem diemžēl nav drosmes atzīt Jāņa kristību, kā Dieva dotu. Bet visā šajā situācijā ir zīmīgi tas, ka Jēzus savas pilnvaras darboties templī saista ar Jāņa Kristītāja kristību.
Par nākamo Mesiju Jānim Kristītājam bija vēl kāda atklāsme. Otrā dienā Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. (Jāņa ev. 1:29) Jānis redz Jēzū Dieva upurējamo jēru, kas vēlāk tiks upurēts par visas pasaules grēkiem, tā parādot tai Dieva neizmērojamo žēlastību un vēlmi glābt bojā ejošo pasauli. Uz šī Jēra tiks uzkrauti visi pasaules grēki, kurus tam būs jānes un ar savu nāvi jāizpērk. Arī tā ir daļa no Dieva valstības atnākšanas.
Un vēl Jānim ir skaidrs, ka viņam ir jāiet mazumā, bet Jēzum Kristum vajag augt.
Tad izcēlās vārdu maiņa starp Jāņa mācekļiem un kādu jūdu par šķīstīšanos. Tie griezās pie Jāņa un sacīja viņam: “Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jordānas, par ko tu esi nodevis liecību, Tas, lūk, kristī, un visi iet pie Viņa.” Jānis atbildēja: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņa priekšā. Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā. Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. … Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. Jo, ko Dievs ir sūtījis, Tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod Savu Garu. Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” (Jāņa ev. 3:25-31,34-36)
Jāņa zvaigžņu stunda nu ir garām un viņam ir jāiet mazumā. Viņš tā arī netika Jēzus kristīts. Jānis paliek, kā Vecās derības pēdējais un lielākais pravietis. Viņš staigā Elijas garā un nebaidās nostāties pretī ķēniņam Herodam un norādīt viņa grēkus. Bet tajā pat laikā, iemests cietumā, viņš zaudē ticību Jēzum un sūta savus mācekļus pie Jēzus jautāt, vai gadījumā viņam nevajag vēl citu Mesiju gaidīt. Garā redzēdams, Jēzus upurējošo nāvi viņš neredz savējo, bet gaida miesīgu glābšanu. Un beigās Jānim Kristītājam tiek nocirsta galva. Un līdz ar viņu vēsturē aiziet bauslības un praviešu valdīšanas laiks, jo ir atnācis Dieva valstības laikmets (Lūkas 16:16).
Kādā vietā Jēzus par Jāni Kristītāju izsaka šādu vērtējumu:
Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, Viņš sāka uz ļaudīm runāt par Jāni: “Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos. Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām Es jums saku: vairāk nekā pravieti. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu Tavā priekšā. Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.” Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību. Tikai farizeji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti. (Lūkas ev. 7:24-30)
Šeit Jēzus atzīst Jāni Kristītāju kā savu priekšteci jeb priekšgājēju (Πρόδρομος). Nosaukdams Jāni par lielāko pravieti, kas no sievām dzimuši, Jēzus dod tam augstu vērtējumu. Būtu jāatzīmē, ka priekštecība ir Dieva atzīts princips Viņa nodomu realizācijā. Piemēram, Mozus bija Jozuas priekštecis, Sauls bija Dāvida priekštecis, bet Dāvids, savukārt, Sālamana priekštecis. Ja Mozus nebūtu izvedis Izraēlu no Ēģiptes zemes, Jozua nevarētu to ievest apsolītajā zemē. Dāvids, atrodoties Saula galmā un mācoties no viņa, kļuva par izcilu karotāju un karavadoni. Sālamans uzcēla Dieva templi no Dāvida sagādātajiem materiāliem. Uz Dāvida attiecību pamata Tiras valdnieks Hīrāms deva Sālamanam savus labākos meistarus. Un visās šajās situācijās darbojas Dieva griba. Dievs neļauj Mozum ieiet apsolītajā zemē, kaut arī Mozus ir Dieva draugs. Dievs neļauj Dāvidam celt templi, lai arī cik labās attiecībās Dāvids ir ar Dievu. Dievs arī Saulam atņem ķēniņa varu, jo viņš ir tikai priekšgājējs.
Visā šajā ir svarīgi arī tas, kāda attieksme ir priekšgājējiem pret pēctečiem un otrādi. Vieni saprot savu priekšteča misiju, un savu turpinātāju godam sagatavo Dieva nodoma pilnīgai veikšanai. Šādi piemēri ir gan Mozus, gan Dāvids. Viņi svētī savus pēctečus un ir apmierināti ar Dieva gribu un principiem. Saula gadījumā, ir negatīvs piemērs, kad priekšgājējs cenšas paturēt sev to, kas ir paredzēts nodošanai Dieva izredzētam pēctecim. Un šādos gadījumos notiek paaudžu konflikts. Dieva noteiktais princips, ka vecākais būs jaunākā kalps, tiek pārkāpts. Līdz ar to tiek bremzēta Dieva nodoma realizācija.
Bet no otras puses ir svarīgi arī tas, kāda attieksme pēctecim ir pret priekšgājēju. Ja Sauls cenšas Dāvidu iznīcināt, tad Dāvids turpina Saulu turēt godā un neatbild Saulam ar to pašu. Viens no desmit Dieva dotajiem baušļiem skan tā: „Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod”. Arī mūsu tēvi un mātes ir mūsu priekšteči, un šis bauslis sargā priekštecības godu, neatkarīgi no tā, cik konkrētie priekšteči ir labi vai slikti veikuši savas priekštecības funkcijas. Jebkurā gadījumā viņi ir priekšteči, un kā tādi ir turami godā. Un Jēzus arī šeit parāda piemēru – pēc tam, kad Jāņa mācekļi bija atnākuši pie Jēzus ar Jāņa vēsti, apšaubot Jēzus izredzētību, Jēzus deva visaugstāko vērtējumu savam priekštecim Jānim.
Lai akcentētu Dieva priekštecības – pēctecības principa svarīgumu, vēlreiz atgādināšu Maleahija vārdus, ar kuriem praktiski arī nobeidzas Vecās derības raksti:
Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!“ (Maleahija 3: 23-24)
Tātad, pastāvēšana Dieva tiesas dienā būs iepējama tikai atzīstot Dieva nolikto priekštecību un pēctecību.
———————————–
* Evaņģēlists Matejs centās nelietot vārdus „Dieva valstība”, tos aizstājot ar vārdiem „Debesu valstība”.