Barnabas vēstule

Barnabas vēstule.

 1. nodaļa

Barnabas sveiciens kristiešiem.

Esat sveicināti mierā, dēli un meitas, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, kurš mūs ir iemīlējis! Zinot, ka jūs esat bagāti ar brīnišķīgiem dievišķiem tikumiem, es neizmērojami priecājos par jūsu svētīgajām un dārgajām dvēselēm, (priecājos) ka jūs esat saņēmuši tik dziļi jūsos iesakņotu žēlastību. Tāpēc (arī pats) gūstu mierinājumu, gaidot savu pestīšanu, jo patiesi redzu, ka pār jums ir izliets Gars no brīnišķīga dievišķa avota*. Tā kā esmu sācis runāt ar jums, es esmu pilnā mērā pārliecinājies savā prātā un nešaubos par to, ka es saprotu daudzas lietas, jo Tas Kungs bija pavadījis mani taisnības ceļos. Es arī jutu nepieciešamību jūs mīlēt vairāk par savu paša dvēseli, jo liela ticība un mīlestība mīt jūsos cerībā uz Viņa solīto dzīvi*.  Kā es (parasti) centos dalīties ar jums tajā, ko pats esmu saņēmis, un šajā kalpošanā jums, tik garīgi apdāvinātiem, atrodu arī balvu sev, tāpēc steidzos jums uzrakstīt dažus (vārdus), lai jūs, kopā ar ticību iemantotu arī pilnīgu atziņu. Ir trīs Dieva nostādnes: dzīves cerība, tās sākums un piepildījums*. Jo Tas Kungs caur praviešiem jau iepriekš pasludināja mums to, kas tagad ir piepildījies, un līdz ar to parādīja nākotnes sākumu. Tātad, saskaņā ar Viņa gribu mums vajag dedzīgāk un tuvāk pietuvoties pie Viņa upuraltāra. Bet es ne kā skolotājs, bet, kā jums līdzīgs, skaidroju nedaudz no tā, no kā lielā mērā vairojas jūsu prieks.

2. nodaļa

Kristus jaunais bauslis – bez pienākuma jūga, bet jūdu upuri ir atcelti.

Tā kā pašreiz dienas ir ļaunas, un ienaidniekam ir vara pār šo laiku, tad mums vajag uzmanīgi izzināt Tā Kunga rīkojumus. Mūsu ticības palīgi šeit ir Dieva bijāšana un pacietība, bet mūsu sabiedrotie – cēlsirdība un atturība. Ar šiem (tikumiem), kad tie ir tīri Tā Kunga priekšā, stājas priecīgā savienībā gudrība un atziņa. Dievs atklāja mums caur visiem praviešiem, ka Viņam nav vajadzības ne pēc mūsu dedzināmajiem upuriem, nedz arī citiem upuriem un ziedojumiem. “Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” saka Tas Kungs. “Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus? Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas! Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami!* Un tātad, Tas Kungs atcēla visu šo, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus jaunais bauslis bez pienākuma jūga stādītu priekšā patieso cilvēka ziedojumu*. Tas Kungs vēl runā uz tiem*: Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu, nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem, bet Es tiem devu šādu pavēli*: lai neviens nedomā savā sirdī neko ļaunu pret savu tuvāko, un nemīliet nepareizus zvērestus*. Un, tā mums, apveltītiem ar izmaņu, nākas izprast mūsu Tēva labo gribu, jo Viņš, gribēdams atrast mūs, kas klaiņojam līdzīgi jūdiem, runā uz mums, kā varam Viņam tuvoties. Viņš saka mums: Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.* Līdz ar to, brāļi, mums vajag skaidrāk izzināt to, kas attiecas uz mūsu Pestītāju, lai ienaidnieks kādā brīdī netiktu mums klāt un nenovērstu mūs no mūsu dzīves.

3. nodaļa

Jūdu gavēņi nav patiesi un nav Dievam tīkami, kā par to jau sludināja pravieši.

(Par Vecās derības noteikumiem Tas Kungs) vēl runā uz tiem: „Kādēļ Man gavējat, lai šodien būtu dzirdama jūsu brēcošā balss? Ne tādu gavēni Es paredzēju, saka Tas Kungs, lai cilvēks mocītu savu dvēseli; un pat ja tu izliektu savu kaklu gredzenā, un tērptos maisos, un apklātu sevi pelniem, arī tad tu neveiktu Man tīkamu gavēni”*. Bet uz mums Viņš runā: „Kad tu gavē, – izārdi jebkuru negodīgu vienošanos, un saplēs jebkuru netaisnu pierakstu; iznīcini piespiedu tirgus žņaugus, atlaid izmocītos brīvībā, un atmet jebkādu ļaunprātīgu piesardzību*. Lauz izsalkušajiem savu maizi un nabagos bez pajumtes ieved savā namā; ja redzi kailo, apģērb, un savus tautiešus nenicini. Tad kā rīta blāzma atmirdzēs* tava gaisma un tavas drēbes drīz vien iemirdzēsies; tava taisnība ies tavā priekšā, un Dieva vārdi tevi pavadīs. Tad tu sauksi un Dievs sadzirdēs tevi, un, kamēr vēl tu runā, Viņš teiks: šeit Es Esmu, – ja atvairīsi no sevis ļaundaru draudzību un padomus*, un pārmetumu vārdus, un no sirds dosi izsalkušajam maizi”*. Šajā, brāļi, atklājas Dieva gādība un žēlsirdība, jo Viņš tiem ļaudīm, kurus izraudzījās Savam Mīļotajam, noteica ticēt vienkāršībā un jau iepriekš brīdināja mūs visus, nevērsties, līdzīgi proselītiem, pie jūdu bauslības.

4. nodaļa

Antikrists ir tuvu: un mums vajag izvairīties no jūdaisma maldiem un attālināties no ļaunā ceļa darbiem.

Tātad, vajag rūpīgi izpētīt šo lietu un iztirzāt to, kas var kalpot mūsu pestīšanai. Bēgsim no katra netaisna darba un sāksim ienīst šī laika maldus*, lai nākotnē mēs būtu Dieva iemīļoti. Nedosim vietu mūsu dvēselē, kur varētu skriet kopā ar bezdievjiem un grēciniekiem, lai nekļūtu tiem līdzīgi. Jo ir pietuvojies pēdējais kārdinājums*, kā ir rakstīts (un) kā runā Daniels*: Tas Kungs saīsināja* laikus un dienas, lai Viņa Mīļotais ar Savu atnākšanu paātrinātu Sava mantojuma iegūšanu. Pravietis tā saka: „Desmit valstis* valdīs uz Zemes un pēc tam celsies mazais (ķēniņš), kurš vienā reizē gāzīs trīs ķēniņus*. Līdzīgi vajadzētu saprast arī par valstīm*. Par to pašu vēl Daniels runā: „Es redzēju ceturto zvēru ļaunu, spēcīgu un varmācīgāku par pārējiem jūras zvēriem, un tam bija desmit ragi, un starp tiem vēl izcēlās īsais rags un nogāza trīs ragus no lielo ragu skaita*. Mums tas ir jāsaprot. Un vēl, kā jūsu brālis, kas mīl jūs visus vairāk par savu dvēseli, es lūdzu jūs būt uzmanīgiem pret sevi un nelīdzināties tiem, kuri vairo savus grēkus un runā: „Jūdu derība ir arī mūsu^*. (Tas tikai) mūsu, ka viņi pazaudēja uz visiem laikiem to, ko saņēma Mozus. Jo raksti saka: „Mozus bija kalnā un gavēja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un saņēma derību no Tā Kunga, akmens plāksnes, uzrakstītas ar Dieva roku”*. Bet viņi, pievēršoties elkiem, zaudēja to. Jo Tas Kungs saka Mozum: „Mozu, noej ātrāk tāpēc, ka tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes, ir pārkāpusi likumu.”* Un Mozus izmeta akmens plāksnes no savām rokām: tādējādi viņu derība ir satriekta priekš to, lai mīlestība uz Jēzu būtu ierakstīta jūsu sirdīs, un savu cerību (jūs liktu) ticībā Viņam. Līdz ar to būsim uzmanīgi pret pēdējām dienām. Jo viss mūsu dzīves un ticības laiks nedos mums nekādu labumu, ja nenīdīsim netaisnību un nākamās kārdināšanas, kā saka Dieva Dēls: „Pretosimies katrai netaisnībai un aizvien vairāk ienīdīsim to”*. Tātad skatieties uzmanīgi uz ļaunā ceļa darbiem. Jums nevajag nošķirties no citiem, it kā jūs būtu attaisnoti, bet, sapulcējoties vienā vietā*, izpētiet, kas vispār ir piedienīgs un derīgs visiem iemīļotajiem. Jo raksti saka: „Bēdas lai tiem, kas tikai pašu acīs ir gudri un prātīgi tikai paši savās iedomās!”*. Tapsim par garīgiem, būsim par pilnīgo Dieva namu, cik tas no mums ir atkarīgs, pārdomāsim par Dieva bijāšanu un cīnīsimies pildīt Tā Kunga baušļus, (tā, lai varētu rast sev prieku Viņa attaisnojumos)*. Tas Kungs tiesā pasauli, cilvēka vaigu neuzlūkodams; katrs saņems (algu) pēc saviem darbiem: ja viņš ir bijis labestīgs, tad svētība tam ies pa priekšu; ja ļaunprātīgs, tad atmaksa par ļaunumu viņam sekos. Lūkojiet, lai mēs, jau aicinātie, nenodotos laiskumam un neiemigtu savos grēkos, lai ienaidnieks, uzbrūkot mums, nepakļautu mūs savai varai un neatņemtu mums Dieva valstību. Padomājiet arī par to, ka jūs redzējāt tik daudz zīmju un brīnumu jūdu tautā, un Tas Kungs tomēr atstāja to. Tāpēc būsim uzmanīgi, lai mēs neizrādītos, kā rakstīts, par daudziem aicinātajiem, bet nedaudziem izredzētajiem*.

5. nodaļa

Ar Kristus, Dieva Dēla, nāvi mēs glābti, bet jūdi notiesāti.

Tādēļ Tas Kungs nodeva Savu miesu nāvē, lai mēs saņemtu grēku piedošanu un svētītos tieši caur apslacīšanos ar Viņa asinīm*. Par Viņu rakstīts ir viens priekš jūdu tautas, un cits priekš mums. (Attiecībā uz mums) Raksti tā saka: Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts: ar Viņa asinīm mēs esam dziedinājušies. Kā avs Viņš atvests nokaušanai un kā jērs cērpjošo priekšā neatdarīja savu muti.”* Tādēļ, mums vajag daudzējādi pateikties Dievam, ka Viņš jau iepriekš ir norādījis uz to, kas (tagad) piepildījies un ar to darījis mūs gudrus, – un nav atstājis mūs neziņā par nākotni. Bet attiecībā uz jūdiem Viņš saka: „Ir jau nu gan veltīgi izstiept tīklu putnu acu priekšā”*. Bet saka šo tāpēc, ka taisnīgi iet bojā cilvēks, kam ir zināšanas – patiesības ceļš, bet kas tomēr nenogriežas no tumsas ceļa. Un tālāk, Tas Kungs izvēlējās ciest mūsu dvēseles dēļ, kaut arī Viņš ir visas esamības Kungs, kuram pirms pasaules radīšanas (Tēvs) teica: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības”*. Ieklausieties, kādā veidā Viņš tika pakļauts ciest no cilvēkiem. Pravieši, kas saņēma no Viņa dāvanu, (jau) pravietoja par Viņu. Un tāpēc, lai atceltu nāvi un parādītu augšāmcelšanos no mirušajiem, Viņam pienācās parādīties miesā. Viņš ļāvās tam tāpēc, lai piepildītu Tēvam doto solījumu un,* sagatavojot Sev jaunu tautu, Savas Zemes dzīves turpinājumā parādītu, ka Viņš, augšāmceldams mirušos, tos tiesās. Turklāt Viņš pats sludināja, mācīdams Izraēla tautu un darot tik lielus brīnumus un zīmes, un parādīja pret to Savu īpašo mīlestību. Bet, kad Viņš izredzēja Sev apustuļus Sava evaņģēlija sludināšanai, – ārkārtīgi grēcīgus ļaudis*, lai parādītu, ka ne taisnos, bet grēciniekus ir nācis aicināt uz grēku nožēlu*, – tad Viņš atklāja Sevi kā Dieva Dēlu. Bet, ja Viņš nebūtu atnācis miesā, tad kā ļaudis varētu palikt dzīvi, skatoties uz Viņu, ja pat tie, kuri skatās uz Sauli – uz Viņa roku darinājumu, kas kādreiz zudīs – nevar tieši skatīties tās staros? Tātad Dieva Dēls ir nācis miesā tādēļ, lai piepildītu pilnu grēku mēru tiem, kas vajāja Viņa praviešus līdz pat nāvei. Tādēļ Viņš arī cieta. Jo Dievs saka, ka „Viņa miesas ievainojums (rodas) no tiem*”; un (citam pravietim)*: „Kad Es sitīšu ganu, tad ganāmā pulka avis izklīdīs”*. Pats Viņš izvēlējās ciest zināmā veidā, tā kā Viņam bija vajadzīgs izciest pie koka. Jo pravietojošais par Viņu saka: „Izglāb manu dvēseli no zobena”*, pienaglo manu miesu, jo ļaundaru pūļi ir sacēlušies pret mani”*. Vēl ir teikts: „Lūk, es nodevu savu muguru šaustīšanai un savus vaigus sišanai, bet savu seju apcietināju kā akmeni*.

6. nodaļa

Kristus ciešanas un Jaunā derība tika iepriekš praviešu pasludināti.

Un kad Viņš piepildīja Viņam uzlikto (ciešanu mēru), tad ko saka (raksti)? „Kas grib strīdēties ar Mani? Tas lai nostājas Manā priekšā. Vai kurš grib tiesāties ar Mani? Tas lai pietuvojas Tā Kunga Dēlam. Bēdas jums! Jo visi jūs izdilsiet kā drēbes, un kodes jūs saēdīs*. Un vēl pravietis saka: „Kā ciets akmens nolikts satriekšanai*, lūk, Es likšu Ciānas pamatā dārgu akmeni, izredzētu, cienījamu stūrakmeni!” Un tālāk ko (raksti) saka? „Kurš paļausies uz Viņu, tas dzīvos mūžīgi”*. Vai tad, mūsu cerība tiek pamatota uz akmens? Nē, bet (pravietis runā šādi par Tā Kunga miesu), tāpēc, ka Tas Kungs savu miesu apveltīja ar spēku. Jo (raksti) saka: „un Mani nolika, kā cietu akmeni”*. Pravietis arī saka: „Akmens, kuru celtnieki nonicināja, tapa par stūra pamatakmeni”; un tālāk: „Šī diena ir liela un brīnumaina, kuru radījis Tas Kungs*”. – Es vienkārši rakstu jums, lai jūs saprastu, – es esmu jūsu mīlestības atkritums*. – Bet ko vēl saka pravietis? „Apsēduši mani viltnieku pūļi*. Aplenkuši mani kā bites stropu*. Par manu apģērbu viņi met kauliņus*”. Un, tā kā Viņam nācās miesā nākt un izciest, tad arī šīs ciešanas tika atklātas iepriekš. Tā pravietis runā uz Izraēlu: „Bēdas viņu dvēselei tāpēc, ka viņi iecerēja viltīgu padomu sev par sodu, sakot: „Saistīsim taisno, jo viņš mums ir par nastu*”. Un Mozus saka uz tiem: „Lūk, ko saka Dievs, Tas Kungs: „Ieejiet labajā zemē, kuru Tas Kungs ar zvērestu apsolīja Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, un iemantojiet to zemi, kur piens un medus tek*”. Uzziniet, ko saka atziņa*: „Ceriet uz Jēzu, kurš spēj atnākt pie jums miesā, (kā cilvēks)”Jo ciešanu zeme nozīmē cilvēku*; jo no zemes būtības ir radīts Ādams. Ko nozīmē (tālāk) vārdi: „labo zemi, kur piens un medus tek”*? Slavēts mūsu Kungs, kas dod mums Savu noslēpumu izpratni un zināšanu! Jo pravietis saka: „Kurš izpratīs Tā Kunga līdzību, ja nu vienīgi gudrais un spējīgais, kas mīl savu Kungu*”. Tā kā caur grēku piedošanu Tas Kungs mūs ir atjaunojis, tad devis mums jaunu veidolu, līdz ar to, garīgi pārradītiem, mums ir bērnišķīga dvēsele. Jo uz mums attiecas Svēto rakstu vārdi, kurus (Tēvs) runā uz Dēlu: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem … ”*. Un, redzot cilvēku, savu brīnišķo radījumu, Tas Kungs teica: „Pieaudziet un vairojieties un piepildiet zemi”. Tas (iesākumā teikts par mums) uz Dēlu. Tālāk es jums rādīšu, kādā veidā Viņš laiku beigās veica mūsos otro radīšanu. Tas Kungs saka: „Lūk, Es darīšu beidzamo kā pirmo”*. Šajā sakarā* pravietis pravietoja: „Ieejiet zemē, kur piens un medus tek, un tā lai jums pieder”. Tātad, mēs esam pārradīti, kā atkal citam pravietim saka Tas Kungs: „Lūk, Viņš saka, Es izņemšu no tiem”, t.i. no tiem, kurus Dieva Gars ir izredzējis, „akmens sirdis un ielikšu viņos miesas sirdis”*, jo Viņš nolēma parādīties miesā un mājot mūsos, tā kā, mani brāļi, mūsu sirds mājoklis ir Tam Kungam svēts templis. Vēl saka Tas Kungs*: „Kurā vietā atnākšu pie Dieva, mana Kunga un tikšu pagodināts?” Un tālāk: „Es apliecināšu Tevi draudzē, manu brāļu vidū, un slavēšu Tevi starp draudzes svētajiem”*. Tātad mēs esam tie, kurus Dievs ieveda labajā zemē. Bet kas tas ir – piens un medus? Tāpat, kā zīdaiņa dzīvība tiek uzturēta vispirms ar medu un tad ar pienu, tā arī mēs, dzīvi darīti ar ticību apsolījumam un (Dieva) vārdam, dzīvosim un valdīsim pār zemi. Iesākumā bija teikts (cilvēkiem), lai tie pieaugtu un tiem piederētu (zvēri un putni) un zivis. Kuram tad pašlaik pieder zvēri vai zivis, vai putni debesīs? Bet mums ir jāsaprot, ka piederēšana nozīmē varu, kad kāds dod rīkojumus un pavēl. Kaut arī šīs piederēšanas pašlaik nav, tomēr tā ir apsolīta mums. Kad tad beidzot tā būs? Kad paši būsim tik pilnīgi, ka tapsim par Tā Kunga derības mantiniekiem.

7. nodaļa

Gavēnis un grēkāzis – Kristus ciešanu pirmtēli.

 Tad nu redziet, iepriecas bērni, ka labais Kungs visu uz priekšu mums ir atklājis, lai mēs zinātu, kam mums vajag par visu pateikties un pienest slavu. Ja Dieva Dēls – Tas Kungs, kuram ir vara tiesāt dzīvos un mirušos, cieta tādēļ, lai Viņa brūces darītu mūs dzīvus, tad ticēsim, ka Dieva Dēlam nebūtu bijis jācieš, ja nu vienīgi mūsu dēļ. Piesists pie krusta, Viņš tika dzirdināts ar etiķi un žulti. Klausieties, kā jūdu tautas priesteri to iepriekš atklāja! (Bauslībā) ir rakstīts bauslis: „kas neturēs gavēni, tiks ar nāvi izdeldēts”*. – tā pavēlēja Tas Kungs tāpēc, ka Viņš pats par mūsu grēkiem bija lēmis pienest upurēšanai Sava Gara trauku*, lai piepildītos arī pirmtēls, – līdzīgi Īzakam, kad viņš tika nolikts uz upuraltāra. Ko tad Dievs saka caur pravieti? „Un lai ēd āzi, kurš tika upurēts gavēņa dienā par visiem grēkiem” – ievērojiet uzmanīgi – „un tikai lai visi priesteri ēd iekšas, nemazgātas ar etiķi”. Kāpēc? – „Tāpēc, ka Mani, saka Tas Kungs, kad Es savā laikā pienesīšu upurēšanai Savu miesu par jaunās tautas grēkiem, jūs dzirdināsiet ar žulti un etiķi. Tad arī ēdiet jūs vieni paši, kad tauta gavēs un žēlosies, apklājušies maisos un pelnos*”. Bet, lai parādītu, ka Viņam vajadzēs izciest par tiem, klausieties, kādu Viņš deva bausli. „Paņemiet divus āžus, bez vainas un vienādus, un pienesiet tos upurēšanai: lai vienu no tiem priesteris ņem dedzināmajam upurim par grēkiem”*. Bet kas viņiem jāizdara ar otru? „Otrs”, ir teikts, „lai būtu nolādēts”. Ievērojiet, kā atklājas šeit pirmtēls par Jēzu. „Spļaujiet uz viņu visi un satrieciet to, un piestipriniet tam pie galvas sarkani krāsotu vilnu, un lai tādā veidā viņš tiek aizdzīts tuksnesī*”. Pēc šī rituāla veikšanas nesējs aiznes āzi tuksnesī, noņem no tā sarkani krāsoto vilnu un piestiptina to krūmam, ko sauc par mežrozi, kura dzinumus mēs ēdam, atrodot tos laukā, un kuram vienīgajam (no krūmājiem) ir saldi augļi. Un kapēc tā vajag – ievērojiet – ka viens (āzis) tiek likts uz upuraltāri, bet otrs tiek nolādēts, un kāpēc nolādētais tiek vainagots? Tāpēc, ka jūdi ieraudzīs viņu tajā dienā* garās, sarkani krāsotās drēbēs ap miesu un teiks: „Vai šis nav tas, kuru mēs kādreiz nicinājām, caurdūrām un pakļāvām izsmieklam un sitām krustā? Tiešām šis ir tas, kurš toreiz sauca Sevi par Dieva Dēlu”. Tieši tāpat – kādam nolūkam āžiem ir jābūt tādiem pašiem, bez vainas un līdzīgiem? Tādēļ, lai jūdi, ieraugot Viņu toreiz nākošu, izbrīnītos par āža līdzību*. Lūk, Jēzus pirmtēls, kam nolikts ciest. – Kādēļ vēl vilnu piestiprina starp ērkšķiem? – Tas ir Jēzus pirmtēlojums, kas dots Draudzei: kurš vēlas noņemt sarkani krāsoto vilnu, tam būs daudz jāpacieš no ērkšķu šausmīgās duršanas un ar sāpēm to jāiegūst. Līdzīgā veidā saka Jēzus: „Kas grib Mani redzēt un iegūt Manu valstību, tiem vajadzēs sasniegt Mani ar skumjām un ciešanām”*.

8. nodaļa

Sarkanas teles upurēšana ir Kristus un Viņa valstības pirmtēls.

Un kāds pirmtēls ir tajā, ka Izraēlam ir dots bauslis*, „Lai vīri ar smagiem grēkiem pienestu upurim teli, un, nodurot to, sadedzinātu, lai pēc tam pusaudži salasītu pelnus un ieliktu traukos, piesietu pie koka zižļa sarkani krāsotu vilnu un īzāpu, un tādā veidā aplaistītu tautu, katru cilvēku atsevišķi, lai attīrītos no grēkiem?” Redziet, cik vienkārši runā uz mums (Tas Kungs). Teļš ir Jēzus; to upurējošie grēcīgie vīri ir tie, kas pakļāva Viņu nāvei; (viņi pēc tam vairs nav grēcinieki un netiek uzskatīti par grēcīgiem)*. Pusaudži, kas veic aplaistīšanu, ir prieka vēstneši, kas pasludina mums grēku piedošanu un sirds šķīstīšanu, kuriem (Tas Kungs) ir devis varu sludināt evaņģēliju: tie ir divpadsmit, kas apzīmē Izraēla ciltis, kuras arī ir divpadsmit. Kāpēc tieši trīs pusaudži veic aplaistīšanu? Tādēļ, lai norādītu (uz trim patriarhiem):Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, – jo viņi ir lieli Dieva priekšā. Un kāpēc vilna tika piestiprināta koka zizlim? – Tāpēc, ka Jēzus valstība ir uz koka*, un tāpēc uz Viņu cerošie dzīvos mūžīgi. – Kāpēc tad vilna ir kopā ar Īzāpu? Tāpēc, ka Viņa valdīšanas laikā būs sliktas un nešķīstas dienas, kurās mēs (tomēr) saņemsim glābšanu, – tāpat, kā miesīgi slimais dziedinās ar īzāpa attīrošās sulas palīdzību*. Tas viss mums ir skaidrs, bet jūdiem tumšs, jo tie nepaklausīja Tā Kunga balsij.

9. nodaļa

Vecās derības apgraizīšana ir jāsaprot garīgi.

Tālāk Raksti runā arī par mūsu dzirdi, kā Tas Kungs to apgraizīja, kā arī mūsu sirdi*. Viņš runā pravietim: „ar auss dzirdi tie paklausīja Man”*. Un vēl saka Viņš: „ar dzirdi saklausīs tālie, – uzzinās, ko Es esmu izdarījis”*. Tāpat arī: „apgraiziet, saka Tas Kungs, savas sirdis”*. Un atkal runā: „Klausies Izraēl, jo to runā Tas Kungs, tavs Dievs”*. Un vēl Tā Kunga Gars pravietiski saka: „Kurš grib dzīvot vienmēr? Ar dzirdi lai klausās un uzklausa Mana Dēla balsi”*. Saka arī: „Klausaities, debesis, un ņem vērā, zeme, jo Tas Kungs runā”*. – Tas kalpo par liecību tam*, (kāda apgraizīšana ir Dievam tīkama). Vēl: „Klausieties Tā Kunga vārdu, šīs tautas ķēniņi”*. Vēl: „Klausieties, bērni, saucēja balsi tuksnesī”*. Tātad (Tas Kungs) apgraizīja mūsu ausis, lai mēs dzirdētu Viņa vārdu un ticētu. Bet apgraizīšana, uz kuru cerēja (jūdi), ir atcelta. Jo Viņš novēlēja ne miesas apgraizīšanu, bet tie pārkāpa Viņa bausli; tāpēc, ka ļauns eņģelis viņus pievīla*. Pravietis runā uz tiem: „Lūk, ko saka Tas Kungs, jūsu Dievs – un šeit es atrodu jaunu* bausli – Nesējiet ērkšķos, apgraizieties jūsu Kungam”*. Bet ko tas nozīmē: „Apgraiziet jūsu sirds rupjību, un savu kaklu neapcietiniet”*? Un vēl: „Lūk, saka Tas Kungs: visas tautas nav apgraizītas un tām ir priekšādiņas; bet šī tauta ir neapgraizīta savā sirdī”*. Tu teiksi: (jūdu) tauta apgraizās, lai apstiprinātu (derību). Bet apgraizās arī katrs sīrietis un arābs, un katrs elku priesteris: vai tiešām arī viņi pieder Dieva derībai? Apgraizās arī ēģiptieši*! – Tātad, uzziniet, bērni, par visu plašāk. Ābrahāms, kurš pirmais iedibināja apgraizīšanu, garā priekšskatot Jēzu, apgraizīja (savu namu), paturot savā prātā triju burtu apslēpto jēgu*. Raksti saka: „Abrahāms no sava nama apgraizīja desmit un astoņus, un trīssimt vīrus”*. Kāds tad redzējums viņam bija dots šajā sakarā? Vispirms uzziniet, kas ir desmit un astoņi, un pēc tam, kas ir trīssimt. Desmit un astoņi tiek izteikti tā: desmit ar burtu jota (Ι), astoņi ar burtu ēta (Η), un lūk (vārda sākums) Jēzus*. Bet, tā kā krusts ir tav (Τ) (burta veidā), bija paredzēts norādīt uz (izpirkšanas) žēlastību, tad arī ir teikts ”un trīssimt”*. Tātad, pirmajos divos burtos atklājas vārds „Jēzus”, bet trešajā burtā – krusts*. – Šo zina Tas, Kurš ielika mūsos pastāvīgu Savas mācības dāvanu! Neviens nav dzirdējis no manis vēl pilnīgāku vārdu; bet es zinu, ka jūs esat tā cienīgi.

10. nodaļa

Mozus baušļi par ēdieniem ir jāsaprot garīgi.

Kāpēc Mozus teica: „Neēdiet cūku, nedz ērgli, nedz vanagu, nedz vārnu, ne arī kādu zivi, kurai nav apkārt zvīņas”*? Viņš šajā sakarā turēja prātā trīs dziļas domas. Pats Kungs teica (jūdiem) piektajā Mozus grāmatā: „Pasludināšu šai tautai Manus baušļus”*. Un tā, vai tad tas nav Dieva bauslis, lai neēstu dažus dzīvniekus? Protams! Bet Mozus teica garīgā nozīmē. Tā, runājot par cūku, viņš it kā tā teica: nepieķeries tiem ļaudīm, kuri līdzinās cūkām. Jo tie, dzīvojot baudās, aizmirst savu Kungu, bet ciešot trūkumu, iepazīst Viņu; tāpat arī cūka, kad ēd, nepazīst savu saimnieku, bet kad cieš badu, kviec, savukārt, saņemot (barību), atkal apklust. – Ir teikts: „Neēd ne ērgli, ne vanagu, ne kliju, nedz vārnu”; tas nozīmē, – nepieķeries tādiem ļaudīm, kuri nemāk sagādāt sev barību ar darbu un sviedriem, bet nelikumīgi nolaupa svešu, kaut arī, domājams, vienkāršībā vērpj (pret citiem) ļaunus nodomus; tāpat arī šie putni, sēžot bezdarbībā, meklē iespēju aprīt svešu miesu, un ar savu viltību izraisa bojāeju. – Ir teikts: „Neēd ne pīksti, ne polipu, ne tinteszivi”. – Tas nozīmē: neatdarini un nepieķeries tādiem ļaudīm, kuri uz visiem laikiem ir nodoti apkaunojumam un notiesāti nāvei; tāpat arī tās zivis, vienas no nolādētākām, peld tikai dziļumos, un neuzpeld līdzīgi citām, bet dzīvo zemē dziļūdenī. „Arī zaķi”, ir teikts, „neēd”. Kādā ziņā? Neesi bezkauņa, un nelīdzinies tādiem. Jo zaķa ķermenī katru gadu notiek pārmaiņa, kas ir pretīga visu pārējo dzīvnieku dabai*. „Arī hiēnu neēd”, ir teikts; tas nozīmē: neesi netiklis, nedz arī bērnu piegulētājs, un nelīdzinies tādiem. Kāpēc? Tāpēc, ka šis dzīvnieks ik gadus maina savu dabu, un ir tad vīrišķās, tad sievišķās dabas*. Pēc taisnības (Mozus) noraidīja arī sesku. Viņš saka: „Nekļūsti līdzīgs tiem nešķīstiem vīriem, un nepieķeries tām nešķīstām sievām, kuras, kā dzird, dara pretlikumības ar savu muti*. Jo šis dzīvnieks atkāpjas no vispārējiem likumiem augļa ieņemšanā*. Tātad Mozus, runājot par ēdieniem, ir izteicis trīs garīgas nozīmes baušļus, savukārt, jūdi, miesas kārību vadīti, pieņēma tos, it kā runāts būtu par parastiem ēdieniem*. Bet Dāvids saprata trīs baušļu apslēpto jēgu un līdzīgā veidā runā: „Svētīgs ir vīrs, kurš neseko bezdievīgo padomam”, kā tās zivis staigā dzelmju tumsā, – „un nenostājās uz grēcinieku ceļa”, – tā, kā tie, kuri, acīmredzot, bīstas To Kungu, bet grēko līdzīgi cūkām, – „un neapsēdās uz pazudinātāju sēdekļa”, kā tie putni sēd, vaktējot laupījumu. Tagad jums ir diezgan izpratnes par šiem baušļiem. – Bet Mozus arī teica: „Ēdiet visu, kam ir šķelti nagi un kas atgremo barību”*. Kas būtu jāsaprot (ar barību atgremojošajiem lopiem)? – Tie ir tie, kas, saņemot barību, pazīst savu barotāju, un paēduši priecājas par viņu. Brīnišķi pateica Mozus attiecībā uz bausli. – Kādu? Pieķeries tiem, kas bijājas To Kungu, pārdomā savā sirdī saņemto bausli, kuri pārrunā par Tā Kunga pavēlēm un ievero tās, kuri zina, ka pārdomas ir prieka pilna darbošanās un, (tā teikt), pārgremo Tā Kunga vārdu. Bet uz ko norāda šķeltie nagi? Uz to, ka taisnais staigā šajā pasaulē un gaida citu, svētu, laikmetu. – Redziet, kādus brīnišķus baušļus ir devis Mozus. Bet kā jūdi var to saprast vai izprast? Bet mēs, pareizi saprotot baušļus, runājam tā, kā labpatīk Tam Kungam. Viņš arī apgraizīja mūsu ausis un sirdis tāpēc, lai mēs to izprastu.

11. nodaļa

Gan ūdens kristība, gan Kristus krusts bija iepriekš norādīti Vecajā derībā.

Izpētīsim tagad, vai Tam Kungam bija labpaticis jau iepriekš atklāt par (svētības) ūdeni un par krustu. Attiecībā uz ūdeni ir rakstīts Izraēla tautai, ka tā nepieņems to kristību, kas sniedz grēku piedošanu, bet dibinās priekš sevis citas*. Tā pravietis runā: „Brīnieties, debesis, un lai nodreb zeme no tā, ka divus lielus pārkāpumus ir izdarījusi šī tauta – Mani, dzīvo avotu, ir atstājuši, un izrakuši sev salauztas ūdens cisternas*. Vai tad ir bezūdens klints, Sinaja*, Mans svētais kalns, jo jūs būsiet kā prom aizlidojoši putnēni pēc ligzdas izpostīšanas*. Un vēl pravietis saka*: „Es iešu tavā priekšā un nolīdzināšu kalnus, un satriekšu vara durvis, un salauzīšu dzelzs aizšaujamos, došu tev noslēpumainus dārgumus, visapslēptākos un neredzamos, lai zinātu*, ka Es esmu Dievs, Tas Kungs”. Kā arī: „Viņš dzīvos cietas klints augstā alā”*. Un ko tālāk runā (pravietis) par Dēlu: „Viņa ūdens ir uzticams; jūs ieraudzīsiet Viņu kā Ķēniņu godībā, un jūsu dvēsele mācīsies Tā Kunga bijāšanu”*. Cits pravietis* saka: „Kas to darīs, tas būs līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens avotiem, kas savus augļus izdos savā laikā, un kura lapas nenokritīs; un visu, ko viņš darīs, tas labi izdosies. Tā nenotiks bezdievjiem, nē; bet (viņi būs) kā pelavas, kuras aiznes vējš no zemes virsas. Tāpēc nepastāvēs bezdievji tiesā, un grēcinieki taisno draudzē. Jo Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievju ceļš aizies bojā”. Pievērsiet uzmanību, kā viņš ar šiem vārdiem attēlo ūdeni kopā ar krustu. Lūk, to jēga: „svētīgi tie, kuri, cerot uz krustu, nokāpa ūdenī; jo saņems balvu savā laikā.” „Tad”, saka Dievs, „Es atmaksāšu (tiem)”. Ir teikts, „lapas nenokritīs”. Tas nozīmē, ka katrs vārds, kas izies no jūsu mutes ar ticību un mīlestību, kalpos daudziem uz atgriešanos un cerību. Vēl cits pravietis* saka: „Jēkaba zeme tika cildināta visā apkārtnē”. Šie vārdi nozīmē Tā Kunga Gara trauku, – kuru daudzina (pravietis*). Un tālāk, ko saka (cits pravietis)? „Upe tecēja no labās puses, un no tās slējās skaisti koki; kurš sāks no tiem ēst, dzīvos mūžīgi*. Tas nozīmē, ka mēs nokāpjam ūdenī, netīrumu un grēku pilni, bet izkāpjam no tā ar ieguvumu – ar bijāšanu sirdī un ar cerību garā uz Jēzu. – „Kas sāks ēst to (augli), dzīvos mūžīgi. – Jeb, kurš klausīsies sludinātājus un sāks ticēt, tas dzīvos mūžīgi.

12. nodaļa

Citi Vecās derības pirmtēli par Kristus krustu.

Līdzīgā veidā uz krustu Tas Kungs īpaši norāda caur citu pravieti, kurš saka: „Kad tas notiks? – Tad, saka Tas Kungs, kad koks nolieksies un atkal izsliesies*, un kad no koka sāks pilēt asinis”*. Lūk, vēl (norāde) par krustu un par To, Kurš būs piesists (pie tā). Par to pašu saka (Dievs) arī Mozum, kad Izraēlam uzbruka svešinieki*. Lai vestu pie prāta sakautos, kas nodoti nāvei par saviem grēkiem, Viņš saka uz Mozus sirdi, lai tas izveidotu krusta tēlu un To, Kuram nāksies ciest uz tā, jo, ja viņi neliks cerību uz to, tad būs mūžīgi uzvarēti. Un tā, Mozus paaugstinājumā nolika ieročus vienu uz otra, un nostājoties augstāk par pārējiem, izstiepa savas rokas*, – un tad Izraēls guva uzvaru, bet, kad nolaida rokas lejā, izraēlieši tika pārspēti. Kamdēļ tas viss? Tādēļ, lai viņi atzītu, ka tie nevarēs glābties, ja neliks cerību uz krustu. Citam pravietim (Dievs) saka: „Cauru dienu Es izplētu Savas rokas pret nepaklausīgu tautu, kas pretojas Manam taisnajam ceļam”*. Un vēl: – Mozus veido Jēzus tēlu, – ka tieši Viņš cietīs un pats dāvinās dzīvību – Tas, kuru nolēma pazudināt pie (krusta) zīmes, tajā laikā, kad Izraēls gāja bojā (no čūskām). Tā kā Ievas pārkāpums notika ar čūskas starpniecību, tad Dievs pieļāva katrai čūskai kost (izraēliešus), un tie mira tāpēc, lai ieskaidrotu tiem, ka par savu pārkāpumu nodoti nāvīgām sērām*. Tad Mozus, kurš deva bausli: „jums nebūs ne dievu, ne elku, ne sajaukuma”*, pats, lūk, ko dara, lai rādītu Jēzus tēlu. Viņš taisa vara čūsku, piestiprina to pie koka un ar saucēju palīdzību sasauc tautu. Sapulcējušies (izraēlieši) lūdza Mozu pienest par viņiem upuri un aizlūgt par viņu dziedināšanu. Bet Mozus tiem teica: „Kad kāds no jums būs sakosts, tad lai iet pie kokā pakārtās čūskas un ar ticību cer, ka, kaut arī tā ir mirusi, tomēr tā var dāvāt dzīvību, un – viņš tajā pat brīdī dziedināsies”. Un tā viņi arī darīja. Ieraugi arī šeit Jēzus slavu, jo viss ir Viņā un priekš Viņa*. Tālāk, ko Mozus saka Jozuam, Nūna dēlam, kuram viņš deva kā pravietim šādu vārdu* tikai tādēļ, lai visa tauta saprastu, ka Tēvs par Savu Dēlu, Jēzu, visu atklāj Nūna dēlam? Dodams viņam tādu vārdu, kad sūtīja to izlūkot Kānaāna zemi, viņš tam teica: „paņem grāmatu savās rokās, un raksti to, ko runā Tas Kungs”*, tas ir, ka Dieva Dēls pēdējās dienās izraus ar sakni visu Amaleka namu”. Lūk, atkal Jēzus, ne cilvēka dēls, bet Dieva Dēls, Kurš  atklājās pirmtēlā un miesā. Bet, tā kā var teikt, ka Kristus ir Dāvida Dēls, tad izvairoties no tā un zinot grēcinieku maldus, (pats Dāvids teica): Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!”*. Un Jesaja tādā pat veidā runā: „Tas Kungs teica Kristum, manam Kungam, kuru es satvēru aiz Viņa elkoņa, lai pakļautos Viņam tautas, un ķēniņu stiprumu iznīcināšu”*. Redzi, kā Dāvids sauc Jēzu par Kungu un Dieva Dēlu.

13. nodaļa

Vecajā derībā iepriekš norādīts, ka ne jūdi, bet kristieši ir Dieva apsolījumu mantinieki.

 Bet apskatīsimies, vai šī tauta vai arī pirmā* ir mantiniece, un vai uz mums attiecas Dieva derība, vai uz viņiem*? Klausieties, ko Raksti saka par tautu: „Lūdzās Īzāks par savu sievu Rebeku, jo tā bija neauglīga, un viņa pēc tā palika grūta. Un iznāca Rebeka izjautāt To Kungu, un Tas Kungs tai teica: divas valodas ir tavā klēpī un divas tautas tavās miesās; un viena tauta pārspēs otru, un vecākais kalpos jaunākajam”*. Jums ir jāsaprot, kas ir Īzāks un kas Rebeka, un par kādām (tautām) Dievs pasludināja, ka viena būs lielāka par otru. Citā pravietojumā Jēkabs vēl skaidrāk savam dēlam, Jāzepam, saka: „Lūk, Tas Kungs neatņēma man tavu vaigu; atved man tavus dēlus, lai es tos svētītu”. Jāzeps atveda Efraimu un Manasi, gribēdams, lai svētīts būtu (Manase), jo tas bija vecākais: un Jāzeps viņu pieveda pie sava tēva, Jēkaba, labās rokas. Bet Jēkabs garā jau iepriekš redzēja nākošās tautas tēlu. Un ko saka (Raksti)? „Jēkabs samainīja savas rokas un uzlika labo roku uz Efraima, otrā un jaunākā Jāzepa dēla, galvas un to svētīja. Un Jāzeps teica Jēkabam: „Pārliec savu roku uz Manases galvu, jo viņš ir mans pirmdzimtais dēls”. Bet Jēkabs atbildēja Jāzepam: „Zinu, mans dēls, zinu, tomēr vecākais kalpos jaunākajam, – un tomēr arī viņš saņems svētību”*. Redziet, kam Dievs noteica būt par pirmo tautu un derības mantinieku. Ja turklāt Ābrahāmam tika teikts (par šo tautu) un (apsolījumu), tad mūsu atziņa ir sasniegusi pilnību. Ko tad Dievs saka Ābrahāmam, kad ticība tika pielīdzināta taisnībai? „Lūk, Es Esmu tevi nolicis par tēvu tautām, kas tic Tam Kungam bez miesas apgraizīšanas”*.

14. nodaļa

Derību, kuru Mozus saņēma, bet pēc tam iznīcināja, Tas Kungs atjaunoja caur Jēzu Kristu.

 Tas patiesi tā ir. Bet izpētīsim, vai Dievs deva (jūdu) tautai derību, kuru zvērēdams bija apsolījis tēviem? Deva, bet viņi ar saviem grēkiem nebija cienīgi to saņemt. Pravietis saka: „Mozus gavēja Sinaja kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, lai varētu saņemt tautai Tā Kunga derību”*. Un tiešām viņš saņēma no Kunga divas akmens plāksnes, aprakstītas garīgi ar Tā Kunga rokas pirkstu*; un saņēmis nesa tās (no kalna), lai atdotu tautai. Bet Tas Kungs teica Mozum: „Mozu, Mozu, nokāp ātrāk, jo pretlikumīgi rīkojas tava tauta, kuru tu izvedi no Ēģiptes zemes”*. Mozus, uzzinot, ka tie atkal ir izlējuši elku, izmeta no rokām akmens plāksnes, un Tā Kunga derības plāksnes saplīsa. Tātad Mozus saņēma (derību), bet tie nebija (tās) cienīgi. Uzziniet taču, kādā veidā mēs saņēmām (derību). Mozus to saņēma kā kalps*, bet Kungs, izciešot mūsu vietā, pats mums deva tiesības būt par mantojuma tautu. Viņš atnāca tādēļ, lai viņu* grēku mērs būtu piepildīts, un mēs, kļūdami caur Viņu par mantiniekiem, saņemtu Kunga Jēzus Kristus derību, kurš bija tam nolikts, lai ar Savu ietekmi atbrīvotu no tumsas mūsu sirdis, kas bija nāves sagrauztas un nodotas maldu netaisnībai, un ar (Savu) vārdu  nodibinātu ar mums derību. Jo stāv rakstīts, ka Tēvs, lai mūs atbrīvotu no tumsas, pavēl Viņam sagatavot Sev svētu tautu, tā arī pravietis saka: „Es, Tas Kungs, Tavs Dievs, esmu piesaucis Tevi taisnībā, un turu aiz Tavas rokas, un nostiprināšu Tevi. Un Es iecēlu Tevi derībai ar tautu, un par gaismu citām tautām, lai atvērtu aklo acis un atbrīvotu no saitēm saistītos, un no cietuma nama tumsā sēdošos”*. Un tā, ziniet, no kā mēs esam atpirkti*. Pravietis vēl saka: „Lūk, Es Esmu nolicis Tevi par gaismu tautām, lai Tu būtu par pestīšanu līdz zemes galam: tā saka Dievs Tas Kungs, Tavs glābējs”*. Un vēl pravietis saka: „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo (Tas Kungs) ir svaidījis Mani pasludināt prieku pazemīgajiem, sūtījis Mani dziedināt sirdī sagrauztos, pasludināt gūstekņiem atbrīvošanu un akliem dziedināšanu, un pasludināt Tā Kunga labvēlības gadu un atmaksas dienu, un nomierināt visus skumstošos”*.

15. nodaļa

Jūdu sabats nav patiess un Dievam tīkams.

 Tālāk arī par sabatu ir rakstīts desmit vārdos*, kurus Sinaja kalnā Tas Kungs izteica Mozum vaigu vaigā: „un svētījiet Tā Kunga sabatu ar tīrām rokām un tīrām sirdīm”*. Un citā vietā Viņš saka: „Ja Mani dēli turēs sabatus, tad Es izliešu savu žēlastību uz tiem”*. Sabatu Raksti piemin radīšanas sākumā: „un sešās dienās Dievs radīja Savu roku darbus, un nobeidza septītajā dienā, un nomierinājās tajā dienā un svētīja to”*. Ievērojiet, bērni, ko nozīmē: „pabeidza sešās dienās”. Tas nozīmē, ka Tas Kungs pabeidza visu sešos tūkstošos gadu; jo Viņam diena pielīdzinās tūkstoš gadiem. Viņš pats liecina par to, sakot: „lūk šī diena būs kā tūkstoš gadu”*. Tātad, bērni, sešās dienās, tas ir, sešos tūkstošos gadu, viss tiks pabeigts. „Un nomierinājās septītajā dienā”. Tas nozīmē, ka tad, kad Viņa Dēls atnāks un iznīcinās likumpārkāpēja laikmetu, izspriedīs tiesu pār bezgožiem, izmainīs sauli, mēnesi un zvaigznes, tad Viņš brīnišķi nomierināsies septītajā dienā. Turklāt ir teikts: „svētī to ar tīrām rokām un tīru sirdi”*. Un tā mēs maldītos, ja (domātu, ka) jebkurš bez tīras sirds spēj pašlaik svētīt šo dienu, kuru ir svētījis Dievs. Līdz ar to, tikai tad (kāds) brīnišķi nomierināsies un svētīs to, kad mēs spēsim darīt taisnību, apsolījumu saņēmuši, kad vairs nebūs nelikumību, un viss caur To Kungu kļūs jauns. Tad mēs būsim  spējīgi svētīt to dienu, vispirms paši svētījušies. Beidzot, (Dievs) saka jūdiem: „Es nevaru ciest jūsu jaunos mēnešus un jūsu sabatus es neciešu”*. Skatiet, kā Viņš saka: „Man nav patīkami pašreizējie sabati, bet tie, kurus Es esmu noteicis un kuri atnāks tad, kad, darījis visam galu, darīšu sākumu astotajai dienai jeb sākumu citai pasaulei”*. Tāpēc mēs pavadām priekā astoto dienu, kurā Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem, un pēc tam, kad parādījās (ticīgajiem), uzbrauca debesīs.

16. nodaļa

Ne jūdu templis, bet garīgais templis kristiešu sirdīs ir Dievam tīkams.

 Beidzot es teikšu jums par templi, kā viņi*, nabadzīgi savā pievilšanā, paļāvās ne uz Dievu, savu Radītāju, bet uz celtni, it kā tā patiesi būtu Dieva nams. Jo tie, gandrīz kā pagāni, pielūdza Viņu templī. Bet klausieties, kā runā Dievs un atceļ templi: „kas ir izmērījis debesis ar soļiem, un zemi ar saujām? Vai tad ne Es?”* Tas Kungs saka: ”Debesis ir Mans tronis, un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uzcelsiet, vai kura vieta ir Mana atdusas vieta?”* Ziniet, ka viņu cerība uz templi ir niecība. (Dievs), savukārt, vēl saka: „Lūk, tie, kuri iznīcināja šo templi, tie paši arī atjaunos to”*. Tas tagad arī notiek*. Jo tāpēc, ka viņi pastāvīgi karo, viņu templis ir ienaidnieku* iznīcināts, un tagad viņu ienaidnieku padotie* atjaunos to. Bet tas, ka pilsētu ar templi un Izraēla tautu nācās nodot (pagāniem), bija jau iepriekš pasludināts. Raksti saka: „Lūk, kas būs beidzamajās dienās: ganāmās avis, aploku un sargtorni Tas Kungs nodos iznīcināšanai”*. Un tas piepildījās, kā teica Tas Kungs. Noskaidrosim tagad, vai Dieva nams jau pastāv*. Pastāv, – tur, kur Pats Kungs grib to uzcelt un iekārtot. Jo ir rakstīts: „Bet piepildoties nedēļai, Tā Kunga vārdā atjaunosies varenais Dieva nams,”*. Tātad, es saprotu, ka templis pastāv. Bet noskaidrojiet, kā tas tiks uzcelts Tā Kunga vārdā. Pirms mēs sākām ticēt Dievam, mūsu sirds mājoklis bija vājš un pakļauts iznīcībai, līdzīgi cilvēku roku celtajam templim. Jo mēs bijām nams, kas pilns elku kalpības, dēmonu mājvieta, tāpēc, ka mēs darījām Dievam pretīgo*. Templis tiks uzcelts Tā Kunga vārdā, – ievērojiet, – tādēļ, lai tiktu uzcelts Tā Kunga templis godībā. Bet ievērojiet, kā – saņemot grēku piedošanu un cerību uz Tā Kunga vārdu, mēs tapām jauni, pilnīgi vēlreiz radīti, tāpēc mūsos – mūsu (siržu) mājoklī – patiesi dzīvo Dievs. Kā tas ir? – Viņa ticības vārds, Viņa apsolījuma sauciens, Viņa rīkojumu gudrība, Viņa mācības baušļi, Viņš Pats mūsos pravieto un mūsos dzīvo. Viņš atvēra mums, nāves vergiem, tempļa durvis, t.i. muti*, Viņš deva mums atgriešanos no grēkiem un ieveda mūs neiznīcīgā templī. Tāpēc, kurš vēlas glābties, tas lūkojas ne uz cilvēku, bet uz To, Kurš viņā dzīvo un viņā runā, – un brīnās, ka nekad nav dzirdējis no teicēja mutes tādus vārdus, un arī pats nekad nav gribējis klausīties. Lūk, garīgais templis, kas tiek celts Tam Kungam!

17. nodaļa

Pirmās daļas nobeigums.

 Mana dvēsele cer, ka esmu paskaidrojis, cik varēju, pēc iespējas vienkāršāk, un saskaņā ar manu gribu neko neesmu izlaidis no tā, kas kalpo jūsu pestīšanai, un kas attiecas tikai uz pašreizējo laiku*. Bet, ja sākšu jums rakstīt par nākotni, tad nesapratīsiet, tāpēc, ka tā atrodas noslēpumā. Tad pietiks par šo.

18. nodaļa

Vēsules otrā daļa: par diviem ceļiem.

 Tagad pāriesim pie cita veida atziņas un mācības. Mācības un varas divi ceļi*, viens – gaismas, otrs – tumsas*. Bet ir liela atšķirība starp šiem abiem ceļiem. Uz viena ir nolikti gaismu nesoši Dieva eņģeļi, uz otra – sātana eņģeļi. Dievs ir Tas Kungs no mūžības uz mūžību; sātans ir netaisnības laikmeta pārvaldnieks.

19. nodaļa

Gaismas ceļš.

 Gaismas ceļš ir šāds. Kurš grib sasniegt (ejot šo ceļu) noteiktu vietu, tam ir jātiecas pie tā ar savu darbu palīdzību. Tātad atziņa, kas mums dota, lai staigātu gaismas ceļu, būtībā ir sekojoša: mīli savu Radītāju, slavē To, kas atpirka tevi no nāves. Esi no sirds neviltots un bagāts garā. Nesaejies ar tiem, kuri staigā pa nāves ceļu. Ienīsti visu Dievam netīkamo, ienīsti jebkādu liekulību. Nepamet Tā Kunga baušļus. Nepaaugstinies, bet esi pazemīgs. Nepiesavinies sev slavu. Nelolo ļaunu nodomu pret savu tuvāko. Neļauj savai dvēselei būt nekaunīgai. Neesi izvirtīgs, nedz netiklis, nedz pedofils. Neizrunā Dieva vārdus ar nešķīstību. Neskaties sejā, kad ir vajadzība kādam atklāt viņa grēku. Esi lēnprātīgs, esi mierīgs. Nopietni uzņem vārdus, kurus tu esi dzirdējis*. Neesi ļaunatminīgs pret savu brāli. Nešaubies, vai (Dieva pasludinātais) piepildīsies*, vai nē. Nelieto veltīgi Dieva vārdu. Mīli tuvāko vairāk par savu dvēseli. Nenonāvē bērnu ar abortu, un pēc dzimšanas nenogalini. Nenoņem savu roku no sava dēla vai savas meitas, bet no jaunības māci viņus bijāt Dievu. Neiekāro sava tuvākā īpašumu, un neesi mantkārīgs. Nepieķeries savā dvēselē lepnajiem, bet draudzējies ar taisnajiem un pazemīgajiem. Smagos apstākļus, kas ar tevi notiek, uzņem par svētīgiem. Neesi divkosīgs ne domās, ne vārdos, jo divkosība ir nāves tīkls. Pakļaujies Tam Kungam un kungiem kā Dieva tēlam, ar godbijību un bijāšanu. Neizrīkojies nežēlīgi ar savu verdzeni un savu vergu, kas cer uz to pašu Kungu, lai neizrādītos, ka tu nebīsties Dievu, Kurš ir pār (jums) abiem, jo Viņš ir atnācis aicināt, nevērtējot pēc vaiga, bet pēc tā, kuru ir sagatavojis Gars. Esi kopībā ar tuvāko visās lietās, un neko nesauc par savu*, jo, ja jūs esat līdzdalībnieki neiznīcīgos (labumos), tad vai ne vairāk nīcīgās lietās? Neesi steidzīgs ar savu mēli, jo mute būtībā ir nāves tīkls. Cik vien spēj, sargā savas dvēseles šķīstību. Neesi tāds, kas izpleš rokas saņemšanai un sažņaudz tās, kad ir jādod. Katru, kas runā uz tevi Dieva Vārdu, mīli kā savu acuraugu: atceries par viņu dienā un naktī*. Centies katru dienu tikties ar svētajiem*, lai parunātos*; staigā pie tiem, lai tos mierinātu, un gādā par to, lai ar savu runu glābtu dvēseli; lieto savas rokas (žēlastības dāvanām), lai saņemtu savu grēku piedošanu*. Nešaubies dot un dodot nezūdies. „Katram, kas tevi  lūdz, dod”*; bet zini, kurš ir labais atalgotājs. Sargi to, ko esi saņēmis, nepieliekot un neatņemot. Ienīsti meli līdz galam. Tiesā taisnīgi. Nevairo šķelšanos, bet samierini un savieno strīdniekus. Atzīsties savos grēkos*. Nesāc lūgšanu ar ļaunu sirdsapziņu. Lūk, gaismas ceļš!

20. nodaļa

Tumsas ceļš.

 Bet tumsas ceļš ir līkumains un pilns lāstu. Jo tas ir mūžīgās nāves un soda ceļš; uz tā ir viss, kas pazudina ļaužu dvēseli. Šeit ir elku kalpība, nekaunība, lielīšanās ar savu spēku, liekulība, divkosība, netiklība, slepkavība, laupīšana, lepnība, nodevība, viltība, ienaids, augstprātība, indēšana, buršana, mantkārība, Dieva nebīšanās. (Šeit) ir labsirdīgo vajātāji, patiesības nīdēji, (melu) mīļotāji*, tie, kas neatzīst taisnības balvu, kas nepieķeras labajam, kas negādā taisnu tiesu atraitnei un bārenim, kas ir modri nevis Dieva bijāšanā, bet ļaunumā, no kuriem tālu ir lēnprātība un pacietība, tie, kas mīl steigu, kas dzenas pēc atlīdzības, kas nav līdzcietīgi nabagam, kas nepalīdz nogurušajam, veikli aprunāšanā, kas nepazīst savu Radītāju, bērnu slepkavas, kas mātes klēpī pazudina Dieva radību, kas novēršas no nabagā, apspiesto apspiedēji, bagāto aizstāvji, nabago netaisnie tiesneši, visās lietās grēcinieki.

21. nodaļa

Pamudinājuma nobeigums.

 Bet uzzinot Tā Kunga augstāk minētos baušļus, būtu jārīkojas saskaņā ar tiem. Jo to darītājs tiks pagodināts Dieva valstībā; bet, kas izvēlas citu, ies bojā ar visiem saviem darbiem. Priekš viņa ir augšāmcelšanās, priekš viņa ir alga. Jūs, augstmaņus, – ja gribat pieņemt manas labās gribas padomu, – lūdzu: turiet pie sevis tos, kuriem jūs parādījāt laipnību, neatstājiet viņus. Jo tuvu ir diena, kurā viss ies bojā kopā ar ļauno. Tuvu ir Tas Kungs un viņa alga. Atkal un atkal jūs lūdzu: esat paši sev labi likumdevēji; esat paši sev labi padomdevēji, – aizvāciet no sevis jebkādu liekulību. Un Dievs, visas pasaules Valdnieks, lai dod jums gudrību, izpratni, jēgu, atziņu un Savu spriedumu ar pacietību*. Esat taču Dieva mācekļi, pārbaudot to, ko prasa no jums Tas Kungs, un dariet to, lai jūs glābtos tiesas dienā. Un, ja jūsos ir piemiņa par labo, tad atcerieties par mani, un pārdomājiet šīs manas (pamācības), lai mana vēlme un mans darbs atnestu kādu labumu. Lūdzu jūs un prasu to pateicības vietā: kamēr ar jums ir šis jaukais trauks*, neatstājiet novārtā nevienu no pamācībām, bet pastāvīgi iedziļinieties tajās un izpildiet katru bausli, jo tie ir tā vērti. Es tāpēc īpaši centos jums rakstīt, pēc savām iespējām, lai sniegtu jums iepriecu. Glābieties, mīlestības un miera bērni! Godības un visas žēlastības Kungs (lai ir) ar jūsu garu! Āmen.