Kad Jēzus pavada savas beidzamās dienas uz Zemes, Viņš dod saviem mācekļiem šādu apsolījumu:
Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā. (Mateja ev. 16:28)
Tātad, vēl Viņa laikabiedri redzēs Jēzu ienākam savā valstībā. Tas nozīmē, viņi savām acīm redzēs piepildoties šo Daniela redzējumu:
Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā. Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt. (Daniela gr. 7:13-14)
Un vēl vairāk Viņš mācekļiem pasludina:
Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.” (Marka ev. 9:1)
Viņi redzēs ne tikai Jēzu nākam savā valstībā, bet arī pašu valstību un tās spēku. Turklāt, Jēzus pasludina, ka šī valstības atnākšana notiks ļoti drīz.
Un Viņš tiem sacīja: “Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu, jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet un dalait to savā starpā! 18 Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.” (Lūkas ev. 22:15-18)
Vairs nav jāgaida pat līdz nākošiem Pashā svētkiem, kad Pashā jēra upurēšana piepildīsies Dieva valstībā, un Jēzus vīnu dzers jau savā valstībā.
Un tomēr Jēzus mācekļi piedzīvo un redz kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko paredzēja Jēzus. Viņu Skolotājs tiek nodots jūdu reliģisko līderu varā, un Viņam tiek piespriests nāvessods par to, ka it kā Jēzus apliecina sevi par jūdu Ķēniņu. Viņu šajā sakarā pratina Romas varas pārstāvis Pilāts.
Tad Pilāts atkal iegāja savā pilī, iesauca Jēzu iekšā un sacīja Viņam: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?” Pilāts atbildēja: “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri man Tevi ir nodevuši. Ko Tu esi darījis?” Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” (Jāņa ev. 18:33-37)
Jēzus apliecina Pilāta priekšā, ka Viņš ir Ķēniņš valstībai, kas nav no šīs pasaules. Tātad, Jēzus nepretendē uz šīs pasaules politisko varu un nav tai bīstams. Bet tas nemaina lēmumu nonāvēt Jēzu, un Viņš pazemojošā veidā tiek sists krustā, ko parasti dara ar vergiem vai zemas kārtas ļaundariem. Rezultātā Jēzus mācekļi piedzīvo kaut ko tādu, ko viņi nevarēja pat iedomāties. Jēzus mirst.
Jāzeps no Arimatijas, cienīts runas kungs, kas pats arīdzan gaidīja Dieva valstību, iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. (Marka ev. 15:43)
Tā vietā, lai redzētu kā Jēzus pārņem valstību, mācekļiem nākas viņu guldīt kapā. Nu liekas, ka visiem Jēzus apsolījumiem nav lemts piepildīties. Bet tad notiek neticamais. Jēzus augšāmceļas no kapa, un atjaunotā miesā atkal nostājas mācekļu priekšā.
Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. (Apustuļu d. 1:3-5)
Un arī pēc augšāmcelšanās Jēzus turpina runāt par Dieva valstību četrdesmit dienas. Mācekļiem atkal rodas cerība, ka tagad beidzot tiks atjaunota Izraēlam valstība.
Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu d. 1:6-8)
Bet Jēzus runā par ko citu, jo Viņa valstība nav no šīs pasaules. Viņa ļaudis tiks kristīti ar Svēto Garu un saņems Svētā Gara spēku, lai būtu par Jēzus lieciniekiem visā pasaulē. Vairs Viņa valstība nebūs ierobežota ar Jūdejas un Izraēlas teritorijām. Tagad valstība kļūs neierobežota laikā un telpā.
To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. (Apustuļu d. 1:9)
Un lūk pēc četrdesmit dienām Jēzus tiek pacelts debesīs, lai mūžīgi valdītu uz Dāvida troņa, tā, ka viņa miesa vairs neredzēs iznīcību (Psalmi 16:10). Un mācekļi tagad redz piepildāmies Daniela pravietojumu (kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā…), bet paliek gaidot apsolījuma piepildīšanos par kristīšanu ar Svēto Garu.
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu d. 2:1-4)
Desmit dienas pēc Jēzus uzņemšanas debesīs piepildās apsolījums – Viņa mācekļi tiek kristīti ar Svēto Garu un piepildīti ar garīgu spēku būt par Kristus lieciniekiem, kā arī pasludināt Dieva valstības evaņģēliju. Šajā spēkā Pēteris, vienkāršs Galilejas zvejnieks, var darīt tādus pašus darbus, kā Jēzus. Viņš dziedina paralizētu vīru pie Tempļa durvīm un augšām ceļ mirušu sievieti Tabitu. Pat Pētera ēna, krītot uz slimajiem, tos dziedina. Šāds Svētā Gara spēks norāda uz Dieva valstības klātbūtni (Mateja ev. 12:28). Un tas izpaudās ne tikai caur Pēteri, bet caur daudziem citiem mācekļiem.
Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti; un liela līksmība valdīja tanī pilsētā. … Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus Vārdu, tie likās kristīties, vīri un sievas. (Apustuļu d. 8:5-8,12)
Filips sludina Dieva valstības evaņģēliju jau ārpus Jūdejas un Dieva Gars viņa vēsti apliecina ar šo dievišķo spēku, dziedinot slimos un atbrīvojot apsēstos. Tātad, Dieva valstības pārdabiskais spēks tagad brīvi darbojas tās pavalstnieku vidū.
Kāda tad šajā laikā ir evaņģēlija vēsts būtība? To pasludina apustulis Pēteris uzreiz pēc kristīšanas ar Svēto Garu.
te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. (Apustuļu d. 2:16-18)
Pirmkārt, Dieva valstība atnāk ar Joēla vārdu piepildīšanos, ka Dieva Gars tiek izliets pār visiem tiem, kas ir izredzēti dzīvot Viņa valstībā.
Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla. Viņš (Dāvids), to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: Viņš (Jēzus) nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu. Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat. Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš saka: Tas Kungs ir sacījis manam Kungam: sēdies Man pa labo roku, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. – Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāļi, ko lai mēs darām?” (Apustuļu d. 2:29-37)
Otrkārt, ir piepildījies Dāvidam dotais Dieva apsolījums, ka, ar Jēzus uzcelšanu no nāves, Dāvida pēctecis ir sācis valdīt mūžīgi uz Dāvida troņa. Turklāt, tas ir tas pats cilvēks, kuru pirms neilga laika izrēlieši bļāva uz Pilātu sist krustā. Rodas jautājums, ko viņiem, šiem bļāvējiem, darīt šādā situācijā?
Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” (Apustuļu d. 2:38-39)
Treškārt, Pēteris turpina sludināt to pašu Dieva prasību, kuru jau iepriekš sludināja Jānis Kristītājs un Jēzus Kristus: „Atgriezieties no grēkiem”. Šī universālā prasība attiecas uz visiem tiem, kas ir aicināti dzīvot Dieva valstībā. Šie Pētera vārdi sasniedz dzirdīgas ausis un tajā pašā dienā no saviem grēkiem atgriežas trīs tūkstoši cilvēku. Pēc neilga laika ticīgo skaits jau ir ap pieciem tūkstošiem.
Kā šis jaunais Dieva valstības stāvoklis izmaina viņu dzīves?
Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Apustuļu d. 2:43-47)
Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu; jo tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja. (Apustuļu d. 4:32-35)
Vispirms jau apkārtējos pārņem lielas bailes, jo Dieva spēks neierobežoti darbojas valstības bērnu vidū. Apkārtējie jūt reālu Dieva klātbūtni, bet viņu grēcīgā būtība liek tiem nodrebēt šīs klātnības priekšā. Ticīgie ieiet tādā kopības stāvoklī, ka jūt sevi par „vienu sirdi un vienu dvēseli”. Viņi visi turas kopā. Viņi ir vienprātīgi un pilnīgi vienoti ar Dievu. Neko viņi nesauc par savu, bet viss tiem ir kopīgs. Viņi pārdod savus īpašumus un izdala tiem, kas cieš trūkumu. Rezultātā nav neviena, kam kā trūktu. Ar viņiem ir liela žēlastība, un apkārtējie viņus ciena, redzēdami šo kraso izmaiņu viņu dzīvēs, kas notiek pēc atgiešanas no grēkiem, kristīšanās un ieiešanas Dieva valstībā. Tātad, ir piepildījies Jēzus apsolījums, ka viņa liecinieki redzēs Dieva valstību ar spēku nākam. Jo pat debesu eņģeļi viņiem palīdz, kad ir nepieciešamība tos pasargāt no šīs pasaules varenajiem vai savādāk palīdzēt valstības lietās (Apustuļu d. 5:19-20, 8:26, 10:3-5, 12:7-10 u.c.). Nekad iepriekš eņģeļu darbība pie cilvēkiem nav tik intensīva, kā šajā laikā.
Vēl pirms krustā sišanas Jēzus lūdza Dievu Tēvu par Viņa ļaudīm:
Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis; jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi. Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.
Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis. Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta. Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” (Jāņa ev. 17:7-11,20-26)
Var teikt, ka šajā laikā Jēzus lūgšana ir piepildīta. Jo Dieva valstības pamatā ir pilnīga vienība starp tās ļaudīm un valstības Ķēniņu, kā arī savā starpā. Un savstarpējās mīlestības bauslis (Jāņa ev. 13:34,35, Mateja ev. 22:37-40), tagad ir realizējies Jēzus mācekļu vidū.
Tomēr ar laiku situācija sāk mainīties. Ar Stefana nomētāšanu sākas pirmās ticīgo vajāšanas. Notikumu centrā parādās farizejs Sauls no Tarsas, kas pastiprina šīs vajāšanas. Bet ceļā uz Damasku viņam nākas satikties ar Kungu Jēzu, kas pilnībā izmaina viņa dzīvi. Viņš tagad kļūst par apustuli Pāvilu jeb Jēzus ieroci, lai nestu valstības labo vēsti pagānu tautām (Apustuļu d. 9:15-16).
Pagānu ieiešana Dieva valstībā sākas ar romiešu virsnieka Kornēlija kristīšanu. Tas liek jūdiem savādāk skatīties uz pagānu tautām (Apustuļu d. 11:18). Jo arī citas tautas Dievs vēlas redzēt Savā valstībā. Tā rezultātā jūdi sāk valstības evaņģēliju sludināt arī Antiohijas grieķiem un tie uzņem šo vēsti tik pat atvērti, kā jūdi. Viņus sāk saukt par kristiešiem, kas (grieķiski – Χριστιανός) nozīmē Svaidītā sekotāji. Pēc kāda laika Antiohijas draudzei tiek piesaistīti arī Barnaba un Pāvils. Neilgi pēc tam Svētais Gars izsūta viņus ceļojumā uz citām zemēm sludināt valstības evaņģēliju. Viņi pārstaigā Kipru un Mazāziju, sludinot labo vēsti un dibinot jaunas draudzes. Taču starp viņiem un jūdiem sāk notikt šķelšanās. Šajā laikā Viņi sludina šādu mācību:
Arī mēs jums sludinām, ka Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko Viņš tēviem devis, kā arī otrā psalmā rakstīts: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.- Viņš uzmodinājis to no mirušiem, jo Viņam nebija lemts atgriezties iznīcībā; to Viņš tā izteicis: Es jums došu Dāvidam solītos svētumus, kas nezudīs.- Tāpēc arī citā vietā teikts: Tu Savam Svētajam neliksi redzēt iznīcību.- Jo Dāvids, savai paaudzei nokalpojis, ir pēc Dieva prāta aizmidzis, guldīts pie saviem tēviem un redzējis iznīcību. Bet Tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzējis iznīcību. Tāpēc zinait, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu, ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots. (Apustuļu d. 13:32-39)
Jūdi nevar pieņemt to, ka grēku piedošana un taisnošana notiek ticībā uz Jēzu, nevis pildot Mozus bauslībā paredzēto upurēšanu. Jo pēc būtības Pāvila mācība grauj visu Mozus derības pamatu. Savukārt, pagāni nav saistīti ar Mozus derību, un viņiem nav problēmu pieņemt Pāvila un Barnabas sludināto evaņģēliju. Rezultātā notiek šķelšanās starp jūdiem un kristītajiem pagāniem. Jūdi sāk vajāšanas pret Pāvilu un Barnabu. Taču viņus tas neaptur.
Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā. (Apustuļu d. 14:21-22)
Viņi apzinās, ka ieiešana Dieva valstībā var notikt caur bēdām un vajāšanām. Atgriežoties Antiohijā, savā draudzē, Pāvils ar Barnabu atkal saduras ar opozīciju, kas liek viņiem doties uz Jeruzālemi un ar Jēzus apustuļiem izlemt radušos situāciju.
Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis. Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: “Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību.” Apustuļi un vecaji sapulcējās apspriest šo jautājumu. Bet, kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: “Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu evaņģēliju un ticētu. Un Dievs, siržu pazinējs, tiem devis labu liecību, dāvādams Svēto Garu, tāpat kā mums, un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību. Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.” (Apustuļu d. 15:4-11)
Sarp ticīgajiem jūdiem notiek šķelšanās. Vieni uzskata, ka primārā ir Mozus bauslība, bet otri patur primāru Dieva žēlastību caur Jēzu Kristu. Gala rezultātā sapulcējušies līderi slēdz kompromisu: jūdi paliek zem Mozus bauslības, bet pagāniem Mozus bauslība nav saistoša.
Kristus ticīgie ir ebreji, un viņu savstarpējā vienotība balstās uz to, ka viņi ir viena Dieva tauta, kas atrodas zem vienas bauslības. Un arī ticībai pievērstos pagānus viņi var pieņemt kā savējos tikai tādā gadījumā, ja tie kļūst viņiem līdzīgi. Šādu praksi sauc par proselītismu. Bet tagad viņiem liek būt kopībā ar tādiem, kas nav nedz viena tauta ar tiem, nedz arī vienā Mozus derībā ar tiem. Līdz šim tā visa bija ebreju vēsture un darīšana tiem bija ar Jahvi, ebreju Dievu. Dievs viņiem lika Mozus baušļus rakstīt uz stenderēm, likt pie pieres, lai tie tos turētu. Bet tagad viņiem ir jādraudzējas ar tādiem, kam visi šie baušļi it neko nenozīmē. Viņiem saka, ka viss ir tapis jauns, un Kristū nav ne apgraizītā, ne neapgraizītā, bet visi viņi ir jauns radījums. Šādu mācību viņi pieņemt nespēj. No šī brīža Dieva atklāsmes vēsture pārstāj būt par ebreju vēsturi, kur pagāni bija vienīgi vēsturiskais fons. Tagad tie, nākdami pie ticības, kļūst par vēsturiskās darbības subjektiem, un no viņu izvēlēm lielā mērā ir atkarīgs vēsturiskais process.
Bet turpretim, redzēdami, ka man ir uzticēta evaņģēlija sludināšana neapgraizītajiem, tāpat kā Pēterim apgraizītajiem – jo Tas, kas Pēterim bija devis spēku apustuļa darbam apgraizīto starpā, Tas arī man bija devis spēku pagānu starpā, – vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem. (Galatiešiem 2:7-9)
Pēc būtības Draudze sašķeļas divās daļās. Viena ir jūdu daļa, kas saglabā uzticību Mozus bauslībai, bet otra pagānu un neliela jūdu daļa, kuri apzinās jauno derību, kā pilnīgi jaunas attiecības ar Dievu, kuras atceļ iepriekšējo derību ar tās priekšrakstiem. Līdz ar to var teikt, ka beidzas Dieva valstības periods, kur visi ticīgie bija viena sirds un viena dvēsele. Ir izveidojušās divas atšķirīgas kopienas, kuras iet katra savu ceļu. Bet vēl iepriekš Jēzus mācīja, ka dalīta valsts nevar pastāvēt (Lūkas ev. 11:17) un valsts, kur ir iekšējs naids, aizies bojā (Mateja ev. 12:25). Rezultātā atklāsmes, kuras saņem viena kopiena, nav pieņemamas otrai. Šai kopienu cīņai punktu pieliek Dievs, pieļaudams nopostīt Jeruzalemes templi, par ko Jēzus vēl savā laikā pravietoja (Mateja ev. 24:1-2). Līdz ar to leģitīma upuru pienešana Mozus bauslības ietvaros tiek izbeigta. Ticīgajiem jūdiem ir jāizšķiras, palikt jūdaismā vai pieslieties kristiešiem. Kristietība jau ir izveidojusies par jaunu garīgu realitāti. Bet kas paliek ar Dieva valstību?
Bet viņš, iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību. (Apustuļu d. 19:8)
Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. (Apustuļu d. 20:25)
Noteikuši viņam dienu, daudzi nāca uz viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram. … Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca, sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu. (Apustuļu d. 28:23,30-31)
Pāvils turpina sludināt Dieva valstības evaņģēliju līdz pat sava mūža galam. Bet kādas jaunas atklāsmes viņam ir nākušas attiecībā uz Dieva valstību?
Vispirms jau Pāvils apstiprina jau Jēzus kādreiz teikto (Lūkas ev. 11:20), ka Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā (1.Korintiešiem 4:20). Tālāk Pāvils apstiprina to, ka grēka cilvēki nevar iemantot Dieva valstību:
Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. (1.Korintiešiem 6:9-10)
Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. (Galatiešiem 5:19-21)
Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība. Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā! (Efeziešiem 5:3-5)
Tāpēc ir jādzīvo tādā kvalitātē, lai spētu Dieva valstību iemantot un tajā palikt:
Mēs ikvienu no jums – jums tas ir zināms – kā tēvs savus bērnus uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina Savā valstībā un godībā. (1.Tesaloniķiešiem 2:11-12)
Tajā pašā laikā tieši Dieva valstība ir tā vieta, kur mēs varam saņemt pestīšanu:
Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana. (Kolosiešiem 1:13-14)
Izraus mani Tas Kungs no katra ļauna darba un izglābs Savā Debesu valstībā – Viņam lai ir gods mūžu mūžos. Āmen. (2.Timotejam 4: 18)
Bet par to, kas tad ir Dieva valstība Pāvils raksta tā:
Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. (Romiešiem 14:17)
Te gan ir jāsaprot, ka šī rakstu vieta nav īsti valstības definīcija, bet ir jāskata kontekstā ar pārējo 14. nodaļas tekstu. Tur runa ir par to, lai brāļi nebojā savstarpējās attiecības ēdienu dēļ. Ja pēc Mozus derības ir svarīgi, kāda gaļa tiek ēsta – nešķīstu dzīvnieku vai košera, tad Dieva valstībā svarīgākās ir savstarpējās attiecības. Pārnestā nozīmē tas nozīmē, ka arī garīgā barība jeb mācība, kuru uzklausām, nav tik svarīga, kā tas, vai mēs cits citu mīlam. Ja mēs paliekam Dieva mīlestībā, tad mūsu vidū valda taisnība miers un prieks Svētajā Garā, un mēs paliekam Viņa valstībā. Īsumā Pāvils to noformulē šādos vārdos: Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. (Romiešiem 14:2-3)
Par Dieva valstību tiek runāts arī vēstulē ebrejiem, kuras autors, domājams, arī ir Pāvils:
Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāki runā nekā Ābela asinis. Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt To, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kuri atmeta To, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no Tā, kas ir no debesīm. Viņa balss toreiz satricināja zemi, bet tagad Viņš pasludinājis, sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis. – Bet vārdi “vēl vienreiz” norāda uz satricināmā pārvēršanu, tāpēc ka tas ir radīts, lai paliktu nesatricināmais. Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm, jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina. (Ebrejiem 12:22-29)
Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi, un mēs esam tuvojušies Dieva pilsētai. Dievs grib mums dot nesatricināmu valstību. Tāpēc Viņš satricina visu satricināmo, lai mēs pie tā nepieķertos. Dievs satricināja ebreju dzīvi Ēģiptē. Dievs satricināja Jūdejas un Izraēlas ķēniņvalstis. Dievs satricināja visu Vecās derības sistēmu tā, ka no viņu Tempļa pat akmens uz akmens nepalika. Bet vēl joprojām mēs dzīvojam uz satricināma pamata. Un viennozīmīgi Dievs to satricinās. Tas tāpēc, lai mēs uz to nepaļautos, bet meklētu nesatricināmu vietu – Viņa valstību. Viss tiks pārbaudīts ar uguni, jo Dievs ir Uguns, kas iznīcina visu iznīcināmo, kas ir celts cilvēciskā lepnībā un nepaklausībā Dievam. Paliks tikai nesatricināmais un nesadedzināmais, tas, kam Dievs ir piešķīris mūžības vērtību.
Vēl Pāvils runā par Dieva valstību laiku galā:
Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā. Un tad nāk gals, kad Viņš nodod Valstību Dievam un Tēvam, kad Viņš būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku. Jo Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve. Jo Tas Viņam ir visu nodevis zem Viņa kājām; bet, kad saka: viss Viņam nodots, – tad, protams, izņemot To, kas Viņam visu nodevis. Bet, kad Viņam viss būs nodots, tad arī Dēls pats pakļausies Tam, kas Viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa. (1.Korintiešiem 15:20-28)
Tātad, Kristus ir valstības Kungs vienīgi līdz šīs pasaules galam. Tālāk Viņš nodos valstību Savam Tēvam un arī pats pakļausies Viņa varenajai gribai. Bet vispirms ir jāpazūd visu laicīgo valdnieku varai, kas sacēlušies pret to Kungu. Tāpat arī jābūt iznīcinātai nāvei, kam ir pakļauta visa dzīvā radība.
Kāds tas, kas no zemes, tādi paši tie, kas no zemes; un, kāds Tas, kas no debesīm, tādi paši tie, kas no debesīm; un, tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm. Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību. Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! (1.Korintiešiem 15:48-54)
Tātad, pirms Kristus valstību nodos Tēvam, mēs tiksim izmainīti. Mūsu grēcīgā un iznīcīgā miesa tiks nomainīta pret neiznīcīgu un nemirstīgu miesu. Bet galvenais, ka šī jaunā miesa nekādā veidā nepretosies Dieva gribai. Jo pašreizējā grēcīgajā miesā dzīvojot mēs nespējam paklausīt Tēva pilnīgajai gribai. Un mums ir vajadzīga Dieva žēlastība un piedošana, lai mēs netiktu pazudināti. Kad mēs tiksim izmainīti, tad nekāda pazudināšana vairs nebūs iespējama. Tāda ir Pāvilam dotā atklāsme par Dieva valstību laiku galā. Bet pagaidām mēs dzīvojam pasaulē, kur valda grēks un nāve. Un vienīgo glābšanās iespēju dod Jēzus Kristus un Viņa valstība.