Pēc tam, kad Dieva sūtnis, Jānis Kristītājs, pasludināja Dieva valstības tuvu atnākšanu, viņš arī norādīja uz šīs valstības Kungu, Jēzu no Nacaretes. Šis ir tas Cilvēka Dēls, kuram saskaņā ar Daniela redzējumu (Daniela gr. 7:13-14) tiks piešķirta visa vara, godība un valdīšana, un viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevarēs iznīcināt. Bet vēl pirms Jānis bija dzimis, to pašu jaunavai Marijai pasludināja Dieva eņģelis Gabriēls.
Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!” Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? Un eņģelis sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.“ (Lūkas ev. 1:26-33)
Arī pati jaunava Marija bija Dieva izredzēta, lai piepildītu Viņa pravietim doto apsolījumu. Par to eņģelis pasludināja Marijas vīram Jāzepam.
Kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums.” (Mateja ev. 1:18-23)
Šo pravietojumu savā laikā (ap 732. g.pr.Kr.) Jūdejas ķēniņam Ahasam pasludināja pravietis Jesaja (Jesajas gr. 7:14). Un lūk, jaunava ir dzemdējusi, un Jānis Kristītājs ir apliecinājis – šis ir Mesija, kuram jānostiprina Dieva valstība virs Zemes un Debesīs. Kāda ir Jēzus tālākā rīcība? Kāda ir Viņa atklāsme par Dieva valstību?
Jēzus sāk ar to pašu, ko jau dara Jānis Kristītājs. Viņš ar saviem mācekļiem kristī Jordānas upē grēcīgo Izraēla tautu (Jāņa ev. 3:22). Tāpat kā Jānis, Viņš pasludina Dieva valstības atnākšanu. “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Marka ev. 1:14-15) Tiesa gan, Jēzus aicina ne tikai atgriezties no grēkiem, bet arī ticēt sludinātajai vēstij. Līdz ar to Dieva plānā ienāk jauna dimensija – ticība. Un jo tālāk, jo atšķirīgākas kļūst Jāņa Kristītaja un Jēzus kalpošanas. Galu galā, ja Jānis kristī ūdenī, tad Jēzus ir sūtīts kristīt ar Svēto Garu. Un, līdz ar to, centrālo vietu Viņa kalpošanā ieņem evaņģēlija jeb prieka vēsts pasludināšana. Jēzus un Jāņa Kristītāja kalpošanā veidojas vēl kāda būtiska atšķirība. Ja cilvēki nāk pie Jāņa, lai tiktu kristīti, tad Jēzus pats iet pie cilvēkiem, lai pasludinātu Dieva valstības evaņģēliju. Bet Viņš (Jēzus) tiem sacīja: “Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.” (Lūkas ev. 4:43)
Kāda tad ir šajā laikā sludinātās vēsts būtība? To labi parāda Jēzus darbība Viņa dzimtajā pilsētā, Nacaretē.
Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.” Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?” (Lūkas ev. 4:16-22)
Tātad, Jēzus pasludina, ka ir atnācis laiks piepildīties senos laikos pasludinātajiem pravietojumiem. Turklāt, Viņš to pasludina ar lielu autoritāti, nemaz nešauboties. Ja Dieva Gars ir uz Jēzu satriektos palaist vaļā vai akliem atjaunot redzi, tad Viņam nav nekādu šaubu, kas tas tā arī notiks.
Un Viņš nogāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un tos mācīja sabatā. Un viņi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. Bet tur sinagogā bija cilvēks, kam bija nešķīsts gars, tas sāka stiprā balsī saukt: “Vai, kas mums ar Tevi, Jēzu Nacarieti? Vai esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas Tu esi – Dieva Svētais.” Bet Jēzus viņu apdraudēja, sacīdams: “Ciet klusu un izej no tā.” Un ļaunais gars to nogāza zemē viņu vidū un izgāja no viņa, nekā ļauna nenodarījis. Tad izbailes pārņēma visus, un viņi sacīja cits citam: “Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?” Un Viņa slava izplatījās pa visu apkārtējo zemi. Bet, cēlies no sinagogas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja slima smagā drudzī, un viņas dēļ tie Viņu lūdza. Viņš tai piegāja klāt, pārliecās pār to un apsauca drudzi, un tas to atstāja. Un viņa tanī pašā brīdī uzcēlās un tiem kalpoja. Saulei norietot, visi, kam bija kādi neveseli ar visdažādākām kaitēm, bija tos atveduši pie Viņa. Bet Viņš ikvienam no tiem uzlika rokas un tos dziedināja. Arī ļaunie gari daudzus atstāja, kliegdami un saukdami: “Tu esi Dieva Dēls!” Bet Viņš tos apsauca un neļāva runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus. (Lūkas ev. 4:31-41)
Tāds spēks un autoritāte bija Jēzus sludinātajam Dieva valstības evaņģēlijam. Un cilvēkiem nebija nekādu šaubu par to, ka tas ir Dieva spēks, kas darbojas Jēzus kalpošanā. Un šis Dieva spēks bija par pārliecinošu zīmi tam, ka Dieva valstība ir atnākusi, un tā manifestējas tik pat vareni, kā Mozus laikā. To apliecināja arī Jēzus pats. Bet, ja Es izdzenu ļaunos garus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi. (Mt 12:28) Tas, savukārt, mudināja ļaužu masas sekot Jēzum un ieklausīties Viņa vēstī. Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas. (Lk 9:11)
Bet ko tad Jēzus runāja uz ļaudīm par pašu Dieva valstības būtību?
Tad Viņš teica: “Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.” Un atkal Viņš sacīja: “Ar ko Es salīdzināšu Dieva valstību? Viņa ir līdzīga raugam, kuru kāda sieva paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr visa mīkla pilnīgi sarūga.” Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzālemi, staigāja no pilsētas uz pilsētu un no ciema uz ciemu, mācīdams ļaudis. (Lūkas ev. 13:18-22)
Dīvainā kārtā Jēzus par par Dieva valstības būtību runā ļoti mīklaini. Visi saprot, ka Jēzus par to zina vairāk par visiem, taču Viņa vārdi nevienam nav saprotami. Šie vārdi nekādi nelīdzinās ķēniņa runai, kurš tagad nostiprina savu valdīšanu. Neizpratnē ir arī Jēzus mācekļi.
Un mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: “Kāpēc Tu uz tiem runā līdzībās?” Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.- Jo patiesi Es jums saku: daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. (Mateja ev. 13:10-17)
Tātad, Dieva valstība nav priekš visiem. Arī šeit piepildās pravieša pasludinātie vārdi (Jesajas gr. 6:9-10). Tas ir par maz, ja kāds ir atnācis paklausīties vēsti par Dieva valstību. Dieva valstības būtība ir apslēpta noslēpumā, un tiek atklāta tikai Kristus mācekļiem. Bet, lai kļūtu par mācekli, ir par maz atnākt kādreiz un paklausīties. Šeit ir nepieciešamība sekot visur līdzi savam Meistaram un pacietīgi no Viņa mācīties. Un daudzās tādās līdzībās Viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties. Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja. (Marka ev. 4:33-34) Bez to, ka Jēzus saviem mācekļiem visu izskaidroja, Viņš arī lika tiem praktizēt to, ko pats darīja.
Sasaucis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas. Un Viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt, tiem sacīdams: “Neņemiet neko līdzi ceļā, ne zizli, ne ceļasomu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus! Un, kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk. Un, ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.” (Lūkas 9:1-5) Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēja un sacīja: “Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm. Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet. (Mateja ev 10:5-8)
Tieši caur mācekļu paklausību atklājas noslēpums, ka valstības evaņģēlija spēks darbojas tādā pat mērā kā pie Kristus, tā arī pie Viņa mācekļiem. Nav tik svarīgi tas, kurš pasludina Dieva vēsti, bet gan tas, ka vēsts pasludinātājs ir Dieva sūtīts.
Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” Bet Viņš sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas. Un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam šis Dēls to grib atklāt.” Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” (Lūkas ev. 10:17-24)
Evaņģēlija sludinātājiem atklājas ne tikai tas, ka viņiem paklausa ļaunie gari, vai uz viņu pavēli dziedinās slimie, bet arī tas, ka viņu vārdi tiek ierakstīti Debesīs. Tas nenotiek kādas gudras mācības, īpašu vingrinājumu vai pūļu rezultātā, bet gan tiek Dieva piešķirts uz dievbērnības pamata. Tātad, Dieva valstības noslēpums netiek atklāts gudrajiem un izglītotajiem, bet gan bērniem.
Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja. (Mk. 10:13-16)
Tieši bērniem ir īpaša vieta Dieva valstībā. Ja pie pasaules valdīšanām bērni netiek pielaisti, tad Dieva valstībā viss ir otrādi. Neviens pasaules valdnieks netiek pielaists pie Dieva valstības. Tikai bērni. Tas atklājas arī Jēzus sarunā ar kādu valdības vīru.
Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? (Jāņa ev. 3:1-10)
Ja kāds sen vairs nav bērns, un, turklāt, iepazinis šīs pasaules valdīšanas principus, tad vienīgā iespēja tādam tikt Dieva valstībā, ir piedzimt no jauna, un atkal kļūt par bērnu. Šīs pasaules gudrajiem šāda loģika nav izprotama. Bet Dieva valstībā bērni ir īpašā uzmanības centrā.
Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?” Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū un sacīja: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani. Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība! (Mateja ev. 18:1-7)
Tātad, Dieva valstībā bērns reprezentē valstības Ķēniņu, un cilvēka attieksme pret bērnu tiek pielīdzināta viņa attieksmei pret Valdnieku. Attiecīgi, bērna apgrēcināšana tiek pielīdzināta Ķēniņa apdraudēšanai, un bez soda tā nepaliks. Ne velti Jānim Kristītājam, lai sagatavotu padevīgus ļaudis Ķēniņa atnākšanai, bija dots uzdevums pievērst tēvu sirdis bērniem. Ja Jānis sludināja grēciniekiem nepieciešamību atgriezties no saviem grēkiem, lai iemantotu Dieva valstību, tad Jēzus papildina to ar vēl vienu prasību – tapt kā bērniem. Tas parādās arī Jēzus sarunā ar kādu priekšnieku.
Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: “Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?” Bet Jēzus tam sacīja: “Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu. Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.” Tas atbildēja: “To visu es esmu turējis no mazotnes.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: “Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!” Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā! Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“ (Lūkas ev. 18:18-25)
Kā pretstats bērnam ir bagātais. Pat ja viņš tur visu bauslību, un atgriešanās no grēkiem tam nav nepieciešama, tomēr Dieva valstībā tāds tikt nevar. Un Jēzus dod padomu nākamajam solim – atsakies no visa, kas tev ir un seko man. Protams, bagātajam šāds solis nav pa spēkam. Tik pat grūti viņam būtu tikt Dieva valstībā. Ja bagatais priekšnieks paklausītu Jēzus padomam, viņš taptu kā bērns, un valstības durvis tam atvērtos. Tomēr bagātnieka jaunpiedzimšana nav viegls pasākums. Tas ir vērtību maiņas process. Šajā sakarā Jēzus stāsta kādu līdzību.
Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” (Lūkas ev. 12:15-21)
Pirmkārt, būtu jānāk pie atziņas, ka bagātība un krājumi nav vērtība, kas mūžīgi tās īpašniekam piederēs. Bet bagātībai ir vara turēt cilvēku savā kontrolē, jo ne tik daudz cilvēkam pieder bagātība, kā bagātībai cilvēks, kas to sargā. Bagātība dod cilvēkam maldīgu miera un baudas sajūtu un mudina tam savu cerību likt uz saviem krājumiem.
Un Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. Jo dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc? Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām. Bet, ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie! Tāpēc neraizējieties arī jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties, jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs. Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas ev. 12:22-31)
Otrkārt, būtu jāpārstāj zūdīties un baidīties par nākošo dienu. Ir jāsāk saprast, ka ne no savām pūlēm un krāšanas esi paēdis un apģērbies, bet no Dieva žēlastības. Ja cilvēkam dzīvē primārs ir personīgais nodrošinājums, tad Dieva valstību tāds nevar iemantot. Savukārt, ja primārā ir Dieva valstība, tad nodrošinājumu sagādās Dievs. Citiem vārdiem sakot, evaņģēlija sludinātājiem būs pārtikt no evaņģēlija.
Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību! Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds. (Lūkas ev. 12:32-34)
Treškārt, kad būsi aptvēris to, ka mantai patiesībā nav tāda vērtība, kādu pasaule tai ir piešķīrusi, un kad būsi pārstājis zūdīties un baidīties dzīvot bez krājumiem, tad spēsi spert arī trešo soli, ka nebūs tev problēma savus krājumus izdalīt nabagiem (nejaukt ar nodošanu baznīcai) un sekot Jēzum. Tāds ir ceļš tapšanai par Dieva bērnu jeb jaunpiedzimšanai.
Tad Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi.” Bet Viņš (Jēzus) teica: “Tiešām Es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību.” (Lūkas ev. 18:28-30)
Tas, protams, nenozīmē, ka tie, kas šādu soli ir spēruši un visu atstājuši, ir lemti dzīvot nabadzībā. Nē. Bet tagad viņi turpinās dzīvot un darboties, nevis paļāvībā uz saviem krājumiem un bagātību, bet uz Dievu. Un tomēr, lai spertu šādus soļus, bagātniekiem ir jābūt spēcīgai motivācijai to darīt. Vienkāršāk ir atkāpties un turpināt savu iepriekšējo dzīvi. Bet ir kāda ļaužu kategorija, kam ieiešana Dieva valstībā šādas grūtības nesagādā.
Bet Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: “Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība! Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities! Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem. (Lūkas ev 6:20-23)
Tātad, ir tādi, kas no dzimšanas ir dzīvojuši bez krājumiem un bijuši spiesti dienišķo maizi iegūt ik dienas, nezinot, kas tos sagaidīs rīt. Priekš tādiem, kas ir izstumti no sabiedrības un tiek nicināti, Dievs arī ir sagatavojis savu valstību. To Jēzus spilgti parāda kādā līdzībā.
Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. (Lūkas ev 16:19-25)
Šeit Jēzus nesaka, ka bagātnieks būtu parkāpis kādus Dieva baušļus, vai nabaga Lācars būtu dzīvojis svētu dzīvi. Vienkarši, pietiek ar to, ka bagātais ir aizslēdzis savu sirdi dalīties ar nabago savā bagātībā. Bet tā, kā nabagam fiziski nav ar ko dalīties, tad viņš automātiski nonāk Ābrahāma klēpī (Dieva valstībā).
Dieva valstībā liela nozīme tiek piešķirta došanai. Un pat nav tik svarīgi, cik cilvēkam ir mantas, kā tas, ko cilvēks ar šo mantu dara. Bagātie savu mantu taupa. Bet Jēzus aicina ar to dalīties jeb vienkārši to dot citiem.
Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.” Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” (Lūkas ev 14:12-15)
Un uzsvars ir uz došanu īpaši tiem, kas atrodas trūkumā un kam ir akūta nepieciešamība pēc palīdzības. Bet Dieva valstībā došana ir globāls pamatnosacījums. Tā ir gan savas attieksmes demonstrēšana pret otru, gan arī aicinājums veidot attiecības ar otru.
Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu? Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie Viņu izsmēja. (Lūkas ev. 16:9-14)
Jēzum, sludinot valstības evaņģēliju, bija saskaršanās ar vēl kādu ļaužu kategoriju, tā laika garīgajiem līderiem. Tie bija farizeji, saduķeji un rakstu mācītāji, kas skaidroja svētos rakstus un mācīja izredzēto tautu pildīt Mozus doto bauslību. Viņi sevi pozicionēja kā starpniekus starp Dievu un cilvēkiem. Tāpēc kaut kādā mērā tie pārstāvēja Dieva autoritāti izredzētās tautas vidū un uzskatīja sevi par Dieva gribas paudējiem. Šāds stāvoklis lika ļaudīm rēķināties ar šo garīgo autoritāti. Tāpēc Jēzum nācās izteikt savu viedokli par tiem.
Tad Jēzus griezās pie ļaudīm un Saviem mācekļiem ar šādiem vārdiem: “Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt. Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. (Mateja ev. 23:1-5)
Balstoties uz Mozus bauslību farizeji izveidoja savus standatus cilvēku attiecībām ar Dievu, un bauslības pildīšanu nostādīja, kā priekšnoteikumu Dieva valstības iemantošanai. Bet, kaut arī ar farizeju standartiem Dieva valstību nevar iemantot, tomēr tie ir vērā ņemami.
Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā. Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. (Mt 5:19-20)
Tātad, lai iemantotu Dieva valstību, ir nepieciešams turēties pie augstākiem standartiem, nekā tiem, kādus paredz farizeju mācība. Par to Jēzus runā savā kalna svētrunā (Mt 5-7 nod.). Bet farizeji ar savām mācībām padara neizpildāmus pat tos standartus, kurus paši ir uzstādījuši. No vienas puses tie aicina cilvēkus paklausīt Dieva gribai, bet no otras puses vedina pārkāpt Dieva gribu, paši neizprazdami to, kāda tad patiesībā ir Dieva griba. Tādā veidā tie aizslēdz Dieva valstību cilvēkiem.
Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet. (Mt 23:13)
Farizeji ir sevi nostādījuši monopolstāvoklī kā starpniekus cilvēku attiecībām ar Dievu, lai to izmantotu savās savtīgajās interesēs. Un viņi ir gatavi šo monopolstāvokli aizstāvēt pret katru, kas to apdraud, izmantojot jebkādus līdzekļus. Un šāda rīcība padara neiespējamu farizejiem iemantot Dieva valstību.
Tad Jēzus saka tiem: “Patiesi Es jums saku: . Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt. (Mt 21:31-32)
Arī Jāni Kristītāju, kuru Dievs bija sūtījis ar Savu vēsti, farizeji interpretēja nevis kā Dieva sūtni, bet gan kā viņu monopolstāvokļa apdraudētāju, un līdz ar to noraidāmu. Rezultātā, muitnieki un netikles, kas nav pildījuši Mozus bauslību drīzāk var iemantot Dieva valstību, nekā reliģiskā elite, kas ir koncentrējusies uz bauslības pildīšanu. Šāda situācija liek Jēzum attiecībā uz šo eliti rīkoties radikāli. Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. (Mt 21:43) Līdz ar to, lai atnāktu Dieva valstība, Jēzus uzdevums šeit uz Zemes ir esošā reliģiskā monopola likvidēšana. Un tas liek Jēzum konfrontēt ar visu jūdaisko reliģisko sistēmu, kuras pamatā ir Mozus bauslība un paviešu pasludinātā taisnība. Un Jēzus pasludina šādu atklāsmi:
Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā. (Lk 16:16)
Ja Mozus bauslība un pravieši ir vērsti uz to, lai visa tauta iemanto un patur apsolīto zemi (visi vai neviens), tad Dieva valstības iemantošana notiek lielā mērā individuāli, katram personīgi pieliekot pūles, lai tiktu Dieva valstībā.
Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu. (Lūkas ev. 7:28)
Ja Jānī Kristītājā koncentrējās viss iepriekš caur bauslību un praviešiem sasniegtais, un neviens pirms viņa nav lielāks par Jāni, tad pats mazākais Dieva valstībā ir lielāks par Kristītāju. Tas nozīmē tikai to, ka ar Vecās derības standartiem Dieva valstība nav sasniedzama. Un tāpēc reliģiskie līderi nespēj nevienu ielaist Dieva valstībā un arī pašiem tur iekšā tikt nav iespējams.
Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” (Mateja ev. 16:17-19)
Jēzus apsola saviem mācekļiem pats iedot valstības atslēgas, un neviens reliģiskais līderis nevarēs tiem aizslēgt Dieva valstības durvis. Viņu garīgajam monopolam pienāks gals.
Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis Manās grūtībās. Un tāpēc Es jums novēlu Valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis, ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā Valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm. (Lūkas ev. 22:28-30)
Jēzus misija uz Zemes ir galā, un Viņš ir sagatavojis Savus ļaudis, kuriem arī tiek novēlēta Dieva valstība. Viņi varbūt tā arī līdz galam neizprata Dieva valstības būtību, bet tas nav būtiski. Būtiskais ir tas, ka viņi ir gatavi šo valstību iemantot. Viņiem ir personisks kontakts ar Dievu un nav vajadzīgi nekādi starpnieki, no kuru labvēlības tie būtu atkarīgi.
Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. (Jāņa 16:12-14)
Tātad, vēl viss nav pateikts par Dieva valstību, bet ir vajadzīgs laiks, lai cilvēki būtu spējīgi aptvert Dieva valstības noslēpumus. Bet tos tālāk jau atklās Patiesības Gars, kurš mājos Kristus mācekļos un vadīs tos visā patiesībā.