Dieva valstības izpratne Vecās derības laikā

Kādā Lūkas evaņģēlija rakstu vietā Jēzus izteicās par Jāni Kristītāju šādi: „Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā.” (Lūkas ev. 16:16)Tātad, Jēzus nodala divus laika periodus: vienu līdz Jānim Kristītājam un otru pēc Jāņa. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība. Bet kādi bija uzskati par Dieva valstību pirms Jāņa Kristītāja, t.i. Vecās derības laikā? To mēs apskatīsim šajā rakstā.

Vecās derības laiks sākas ar Mozus satikšanos ar Dievu pie degoša ērkšķu krūma, kur Dievs liek Mozum izvest Izraēla tautu no Ēģiptes uz apsolīto zemi Palestīnā. Un, sūtot Mozu runāt ar faraonu, Dievs izsaka šādus vārdus: „Es esmu parādījies Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam kā visuvarenais Dievs (El-šadai), bet Savu īsto vārdu, Tas Kungs (Jahve), Es netiku darījis viņiem zināmu.” (2.Mozus gr. 6:3). Un tālāk Viņš turpina: „Tāpēc saki Israēla bērniem: Es esmu Tas Kungs un izvedīšu jūs no Ēģiptes jūga, un izglābšu jūs no vergošanas, un atpestīšu jūs ar izstieptu roku un ar lielām tiesām. Un Es ņemšu jūs Sev par tautu un būšu jums par Dievu, un jūs zināsit, ka Es esmu jūsu Dievs Tas Kungs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes.” (2.Mozus gr. 6:6-7). Tātad, ar Izraēla tautas iziešanu no Ēģiptes zemes sākas jauns posms Izraēla vēsturē, kad šī tauta vairs nav pakļauta kādam svešas valsts ķēniņam, nedz arī kādai citai cilvēciskai varai, bet tagad tiešā veidā viņu Kungs (Jahve) ir Dievs, kuram ir jāpaklausa tādā pat mērā, kā līdz šim tie pakļāvās faraonam. Ar šādu teokrātisku iekārtu saskārusies Izraēla tauta tā arī nespēja līdz galam iekļauties tajā, un visa vecā paaudze, kas bija pieradusi pie faraona varas, palika Sinaja tuksnesī, tā arī neieejot apsolītajā zemē. Tikai jaunā paaudze bija spējīga pakļauties Dieva norādījumiem un likumiem un gatava iemantot apsolīto zemi. Bet pēc būtības tajā laikā Izraēls bija nomadu cilšu apvienība bez jebkādiem valstiskiem veidojumiem.

Pirmais, kurš pravietoja par Izraēla valsti, dīvainā veidā bija Bīleāms Beora dēls, kuru vietējais ķēniņš Balaks bija sūtījis nolādēt Izraēla tautu. Taču lāstu vietā Bīleāms, Dieva Gara piepildīts, pasludina šādus vārdus: „… cik jaukas ir tavas teltis, ak, Jēkab, un tavi mājokļi, ak, Israēl! Kā upju līči, kas izplešas, kā vīna kalni, kas paceļas pie straumēm, kā alvejas, ko Tas Kungs pats ir stādījis, kā ciedru koki pie ūdens! Ūdens tek no viņa traukiem, viņa dzimumam ir ūdens papilnam, un viņu ķēniņš būs augstāks par Agagu; viņu ķēniņu valsts būs augsti celta. …” (4.Mozus 24:5-7). Bet Izraēls šajā laikā par savu valsti vēl nedomā. Tikai īsi pirms ieiešanas apsolītajā zemē Mozus pasludina likumu par iespējamību Izraēlam iecelt savu ķēniņu un dibināt savu valsti. „Un, kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un tu to iemantosi, un tur dzīvosi, un tad teiksi: es gribu pār sevi iecelt ķēniņu, kā visas citas tautas, kas ir man apkārt,- tad tu arī vari iecelt sev par ķēniņu to, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izraudzīs, un no savu tautas brāļu vidus tev būs sev iecelt ķēniņu; bet tu nedrīksti pār sevi celt svešinieku, vīru, kas nav tavs brālis. Viņam nebūs vairot zirgu skaitu, nedz vest tautu atpakaļ uz Ēģipti, lai vairotu zirgu skaitu; jo Tas Kungs jums ir sacījis: neatgriezieties vairs pa šo ceļu. Viņš arī nedrīkst apņemt daudzas sievas, lai viņa sirdsprāts nenogriežas no Tā Kunga; lai viņš arī pārāk daudz nekrāj sev sudraba un zelta. Un, kad viņš būs apsēdies uz sava ķēniņa valsts troņa, tad lai viņš sev raksta norakstu no šīs bauslības grāmatas, kas pie priesteriem un levītiem. Un lai tā pie viņa paliek, un lai viņš to lasa ik dienas visu savu mūžu, ka viņš mācās bīties To Kungu, savu Dievu, un lai viņš tur visus šos baušļus un lai pilda visus šos likumus. Lai viņa sirds nepaaugstinās pār saviem brāļiem, lai viņš pats nenovēršas no baušļiem ne pa labi, ne pa kreisi, lai viņa dēlu valdīšanas laiks būtu jo ilgs viņa ķēniņa valstī Israēlā.” (5.Mozus 17:14-20) Šis likums paredz, ka ķēniņu suverēni izvēlas Dievs. Otrkārt, ķēniņam pilnībā ir jāpakļaujas Dieva bauslībai, regulāri to pārlasot. Treškārt, dzīvot pieticīgu dzīvi, nepaaugstinoties pārējās tautas vidū. Baušļa zemtekstā var nojaust norādi neveidot verdzības iekārtu (nevest tautu atpakaļ uz Ēģipti un nevairot zirgu jeb vergu skaitu).

Bet, lai ieņemtu apsolīto zemi, Izraēlam nekāda valstiska struktūra nebija nepieciešama. Pret Dieva klātbūtni un palīdzību vietējās Palestīnas valstis neko pretī nespēja likt. Un arī atgūt zaudētās teritorijas tās nespēja. No Izraēla puses bija nepieciešama vienīgi pilnīga paļaušanās uz Dievu un paklausība Viņam. Izraēlā sākās soģu laiki, kad jebkādai karadarbībai pret blakus esošo valstu karaspēkiem bija nepieciešams kāds Dieva svaidīts vīrs vai sieva, kas, šī svaidījuma vadīts, apvieno Izraēla ciltis karam un padzen visus iebrucējus.

Tomēr pēc vairākiem gadsimtiem atnāca tas brīdis, kad piepildījās Bīleāma pravietojums un Izraēls pieprasīja sev ķēniņu un valsti. Līdz ar to teokrātiskā iekārta beidzās un sākās Izraēla monarhijas laiks. Dievs šo notikumu komentēja tā: „Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs. Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” (1.Samuela gr. 8:7). Un Dievs izraudzījās Izraēlam par ķēniņu Saulu. Bet, tā kā Sauls nebija pēc Dieva sirds, Dievs pēc kāda neilga laika viņa vietā par Izraēla ķēniņu izredzēja Dāvidu. Un tieši Dāvidam Dievs atklāja savas valstības esamību un varenību. Šo atklāsmi par Dieva valstību Dāvids pauž savās dziesmās jeb psalmos.

Lai To Kungu piemin un pie Viņa atgriežas visas zemes malas, tautu tautas lai zemojas Viņa priekšā un lai Viņu pielūdz,
jo Tam Kungam pieder valstība, Viņš ir valdnieks pār tautām.
Arī tie lai zemojas Viņa priekšā, kas dus zemes klēpī, Viņu lai pielūdz visi, kas kļuvuši par pīšļiem.
Lai par To Kungu stāsta nākamajām paaudzēm un par Viņa taisnību, ko Viņš darījis, lai sludina radu radiem.
Viņi nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.
(Psalms 22:28-32)

Tas Kungs ir debesīs uzcēlis Savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu.
Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi!
Teiciet To Kungu, visi Viņa karapulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu!
Teiciet To Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās! Teici To Kungu, mana dvēsele!
(Psalms 103:19-22)

Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus.
Visiem Taviem darbiem būs Tevi, Kungs, teikt, un Taviem svētajiem būs Tevi daudzināt.
Viņi izteiks Tavas valstības godību un runās par Tavu varu,
lai cilvēku bērniem top zināmi Tavi varenie darbi un Tavas valstības brīnišķais spožums un godība.
Tava valstība ir uz mūžīgiem laikiem, un Tava valdīšana paliek uz radu radiem. Uzticamības pilns ir Tas Kungs Savos vārdos un svēts visā Savā rīcībā.
(Psalms 145:9-13)

Tātad, Dāvids apzinājās, ka visas tautu valstis ir Dieva varā, bet Dieva suverēnā vara (valstība), pretstatā zemes valdnieku valstīm, ir mūžīga un nekas tai nevar pretoties vai to iznīcināt. Bet vēl pārsteidzošāku atklāsmi Dāvidam Dievs deva ar pravieša Nātāna muti pēc tam, kad Dāvids vēlējās Dievam (Dieva derības šķirstam) uzcelt namu. Šis pravietojums pasludināja šādu Dieva gribu: „… Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību. Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem. Bet Savu žēlastību Es no viņa neatņemšu, kā to atņēmu no Saula, ko Es esmu atmetis tavā priekšā. Nē, bet tavs nams un tava ķēniņa valstība – tie pastāvēs mūžīgi Manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!” (2.Samuēla gr. 7:12-16). Pravietojuma būtība bija tāda, ka Dāvida dinastiskā valdīšana tiek pielīdzināta Dieva valstībai un, līdzīgi Dieva varai, nekad nezudīs, bet Dieva priekšā pastāvēs mūžīgi. Bet tomēr šī pravietojuma realizācija nenozīmē zemišķas valsts mūžīgu pastāvēšanu. To labāk atklāj Nātāna pravietojuma pieraksts 1. Laiku grāmatā: „Bet Es viņu ielikšu Savā namā un Savā ķēniņa valstībā uz mūžīgiem laikiem, un viņa tronis pastāvēs mūžīgi!” (1.Laiku 17:14). Tātad, Dievs Dāvida atvasi ieliks Savā namā, t.i. debesīs, no kurienes arī notiks mūžīgā valdīšana arī pār Zemi.

Pēc Dāvida nāves Dievs izraudzījās par viņa pēcteci nevis Dāvida pirmdzimto, Absalomu, kam ierasti pēc likuma nāktos pārņemt tēva valdīšanu, bet gan Salamanu, ko Dāvidam dzemdēja Batseba, Ūrijas bijusī sieva. Dievs piešķīra Salamanam lielu gudrību un varu. Tad Salamans uzcēla Dāvida plānoto namu, kur mājot Dieva vārdam (Mozus derības šķirstam). Tomēr jau Salamana pēctecis Rehobeāms nespēja noturēt varu un no divpadsmit ciltīm viņa valdīšanā palika tikai divas (Jūdeja). Par cēloni tam bija viņa tēva Salamana dzīvesveids, kas pārkāpa visus Mozus dotos Izraēla ķēniņa valdīšanas noteikumus. Salamans apņēma sev daudzas sievas, sveštautietes un Ēģiptes faraona meitu ieskaitot. Viņš ieveda no Ēģiptes zirgus, lai tos vairotu savā valstī. Salamans sakrāja sev neskaitāmus zelta un sudraba krājumus. Viņš sevi paaugstināja Izraēla ļaužu vidū, kā arī atbalstīja verdzību. Bez visa tā Salamans atmeta Dieva vārdu un pieķērās svešu dievu pielūgsmei. Arī pēc valsts sašķelšanās to ķēniņi turpināja grēkot Dieva priekšā, un viņus maz interesēja Dieva valstība. Arī pravieši ķēniņu laikos Dieva valstības tēmai praktiski nepieskārās. Vienīgi Jesaja kādā pravietojumā pravietoja par Dieva valstību:

Bet tumsa nepaliks ap tiem, kam tagad bailes un bēdas. Kā agrākos laikos Viņš apkaunoja Zebulona zemi un Naftaļa zemi, tā vēlākā laikā Viņš cels godā piejūras ceļu, Aizjordānu, citu tautu Galileju. Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot. Jo viņu nastas jūgu un viņu iejūgu, un viņu dzinēja rīksti Tu esi salauzis kā Midiāna laikā, un bruņojums tiem, kas taisās uz karu, un drēbes, kas asinīm aptraipītas, būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaota dedzīgums.” (Jes 8:23-9:6)

Šajā pravietojumā ir norāde uz kādu vēlāku laiku, kad Izraēlas ziemeļos, Galilejā, ausīs gaisma no kāda Bērna, kas vēlāk sauksies varenais Dievs, mūžīgais Tēvs un miera Valdnieks. Dieva Gars šeit norāda uz Jēzus Kristus nākšanu, lai iemantotu Dāvida troni un valstību, caur ko arī piepildītos Dieva apsolījums par Dāvida dzimuma valdīšanas nesatricināmību un mūžīgumu. Attiecīgi, Dievs neplānoja par visu varu panākt Jūdejas un Izraēlas valstu pastāvēšanu. Un pēc kāda laika abas valstis viena pēc otras tika pakļautas un iznīcinātas. Līdz ar to beidzās Izraēla monarhijas periods un tas uz ilgu laiku nonāca svešu valdnieku varā.

Nākamā reize, kad Dievs vēlējās runāt par Savu valstību, notika īpatnējā veidā. Dievs Bābeles ķēniņam Nebukadnacaram sapnī parādīja redzējumu, kuru spēja izskaidrot vienīgi viņa padomnieks Daniels. Nakts redzējumā Bābeles ķēniņš redzēja lielu tēlu ar zelta galvu, sudraba krūtīm un rokām, vara vēderu un gurniem, kā arī dzelzs kājām, kuru apakšējā daļa bija daļēji no dzelzs un daļēji no māla. Un tad no kalna sāka velties akmens, kas triecās pret tēla kājām un satrieca visu tēlu. Pēc tam akmens kļuva par milzīgu kalnu, kas piepildīja visu Zemi. Tēla zelta, sudraba, vara un dzelzs daļas nozīmēja pasaules valstības, kas nomainīja cita citu. Bet svarīgākā daļa visā šajā redzējuma bija akmens, kas šo tēlu satrieca. Daniels to tulkoja šādi: „Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” (Daniela gr. 2:44). Šeit būtu atzīmējamas divas nianses. Pirmkārt, visas četras viena otru nomainošās varas ir viena un tā paša tēla dažādi elementi un pēc būtības ir vienotas pasaulīgās varas dažādas pastāvēšanas formas. Savukārt, akmens ir valsts, kas nebūs iepriekšējo pasaulīgo varu turpinājums, bet kaut kas pilnīgi cits. Otrkārt, šīs abas varas (pasaules valstība un Dieva valstība) nepastāv vienlaicīgi kopā, bet viena otru iznīcina. Un to nedarīs cilvēki, bet Dievs.

Vēlāk Dievs turpināja rādīt Danielam redzējumus par Savas valstības atnākšanu. Sapnī Danielam tika rādīti četri zvēri, kas izkāpa no jūras. Šie zvēri simbolizēja jau iepriekš minētās četras varas. Tālāk Daniels redzēja šādu parādību: „Es skatījos tālāk un redzēju, ka nolika krēslus un tajos apsēdās cienīgs sirmgalvis; tam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā tīra vilna; viņa tronis bija no uguns liesmām, un tam bija riteņi, kas gailēja kvēlojošās ugunīs. … Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā. Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.” (Daniela gr. 7:9,13-14). Tad Daniels kādam vīram prasīja izskaidrojumu par ceturto zvēru, kas bija savādāks par citiem. Un viņš tam atbildēja: „Viņš tad man deva šādu paskaidrojumu: ceturtais zvērs ir ceturtā valsts, kas nāks virs zemes un kas ir citāda nekā visas citas valstis: tā aprīs visu zemi, to samīs un satrieks druskās. Desmit ragi nozīmē desmit ķēniņus, kas celsies no šīs valsts, un pēc tiem izvirzīsies viens, kas ir citāds nekā agrākie, un nogāzīs trīs ķēniņus. Tas uzstāsies ar skaļām runām pret Visuaugsto un apvainos Visuaugstā svētos, tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību; viņi būs nodoti viņa varā vienu gadu un divus gadus, un vēl vienu pusgadu. Bet tad notiks tiesa, un tam atņems varu, lai tai darītu galu un to iznīcinātu. Tad nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visuaugstā svēto tautai. Tās valstība ir mūžīga, un visas varas tai kalpos un būs padotas.” (Daniela gr. 7:23-27). Šajos redzējumos atklājas tas, ka Dieva valstības vara tiks nodota Cilvēka Dēlam, kurš nāks debesu padebešos, respektīvi, Jēzum Kristum, kurš tiks paņemts debesīs (skat. Apustuļu darbi 1:9). Un tad (caur Kristu) šī valstības vara tiks nodota Visuaugstā (Dieva) svēto tautai. Šeit vairs nav runa par miesīgo Izraēlu, bet par tautu, kuru raksturo svētums Dieva acīs. Un šeit nenotiek vairs šķirošana pēc nacionālā principa vai izcelsmes (apgraizītie vai neapgraizītie), bet gan pēc attieksmes pret Dievu, t.i., vai viņu sirdis ir pēc Dieva sirds.

Pēc Daniela par Dieva valstību pēc vairākiem gadsimtiem sāka sludināt beidzamais Vecās derības pravietis Jānis Kristītājs, taču tas jau ir cits stāsts, un par to runāsim vēlāk.

Šis ieraksts tika publicēts Dieva valstība. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.